Jaunībā, dzirdot vecākus cilvēkus sakām: ”Kad mēs augām, tad gan tā negāja!”, apņēmos, ka, sasniedzot teicēju vecumu, tā neteikšu. Diemžēl šie vārdi itin bieži rosās galvā.
Saprotu, ka tagad ir citi laiki, citi tikumi un likumi, tomēr diezin vai ir pareizi sacerēt dažnedažādus noteikumus un regulas, kas aizliedz bērniem strādāt.
Atceros savu skolas gadu vasaras, kad, mācīdamās pamatskolas klasēs, tiku izravējusi neskaitāmas cukurbiešu vagas gan kolhozā, gan palīdzējusi tikt ar tām galā privātpersonām. Tā nopelnīju ne tikai brīvpusdienas skolā, bet arī naudu, lai iegādātos visu skolai nepieciešamo. Esmu izstaigājusi hektāriem kartupeļu stādījumu, izraujot bojātos kartupelājus, apstādījusi ar kāpostiem neskaitāmus laukus. Darbam nespēja traucēt ne saule, ne lietus. Tāda nebiju vienīgā. Neviens no mums nekurnēja, neviens neprasīja uzrādīt darba drošības instrukciju, ka ar kapli neiecirtīšu sev kājās, un vēl sazina kādas dažādu instanču apstiprinātas atļaujas.
Nebija viegli, toties mēs zinājām, kāda vērtība ir paša nopelnītai naudai. Tagad mēs bērniem un jauniešiem pārmetam, ka viņi negodā darba tikumu, ka nezina, kā tas ir – strādāt. Bet kur tad viņi lai to iemācās, ja uzņēmējs, kurš audzē kāpostus, nedrīkst ņemt talkā skolēnu? Tiek norādīts, ka skolēns strādāt drīkst no noteikta vecuma, jo grābeklis vai kaplis var izrādīties viņam par smagu.
Sakiet, kas gan ir lielāks ļaunums – izravētas vagas vai tas, ka pamatskolas vecuma bērni pīpē, dzer un demolē visu, ko vien var? Ja dienā būs kārtīgi pastrādāts, diezin vai gribēsies caurām naktīm aurot ielās.
“Pašiem nav darba, kur nu vēl bērniem, arī cukurbietes neviens sen vairs neaudzē,” kāds norādīs. Un tomēr – laukos noteikti ir kāda saimniecība, kur nepieciešami palīgi.
