Kā īsti iekustējās Gaisma pils ideja

Tagad,
kad Gaismas pils gatava, daudzi nemaz nezina, kā šī ideja radās
un kā tā tika realizēta. Presē lasāmais bieži vien ir uz
pieņēmumiem balstīts un ir patālu no patiesības.

Īstenībā
problēmu sāka risināt laikraksts „Padomju Jaunatne”, kas 1987.
gada 21. novembrī publicēja lielapjoma Intas Lehmusas-Briedes
interviju ar  Viļa
Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas komjauniešu sekretāri Maiju
Maļinovsku par Latvijas lielākās bibliotēkas grāmatu krātuvju
ļoti slikto stāvokli. Situāciju raksturoja Daiņa Berdigāna
dramatiskie fotoattēli. Lai situāciju paspilgtinātu un darītu
drošāku, „Padomju Jaunatne” palīgā aicināja Ojāru Rubeni
un Edvīnu Inkēnu. Tajā pašā sestdienas vakarā Latvijas
Televīzija rādīja „Stopkadru”. Tā laika mierīgajā atmosfērā
tas kļuva par izcilu notikumu, kas līdzinājās iepriekšējai
Daiņa Īvāna un Artura Snipa cīņai pret Daugavpils HES
būvniecību. Padomju laikā šāda publikācijas un raidījumi bija
reti.

Pēc
dažām dienām Latvijas Televīzijā parādījās raidījums
„Risinājumu meklējot”, kas bija vairāk nekā graujošs – 15
minūšu vietā tas ilga vairāk nekā stundu un šī raidījuma dēļ
pat tika mainīta visa vakara programma. Tā vēl nekad iepriekš
padomju laika sterilajos raidījumos nebija bijis – skatītāji
varēja vien nenoskatīties, kā Rīgas pilsētas izpildkomitejas
priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks un kultūras ministrs Jāzeps
Barkāns bāra un rāja „Padomju Jaunatnes” redaktoru par
politisko bezatbildību un pretpadomju propagandu.

„Padomju Jaunatnes”
un Latvijas Televīzijas tālākā sadarbības turpinājās un
Latvijā šajā ziņā gāja varen karsti. Par Viļa Lāča
Latvijas PSR Valsts bibliotēkas grāmatu bēdīgo stāvokli sāka
rakstīt visas avīzes, šī tēma bija aktuāla radioraidījumos ,
lekcijās, politinformācijās, vienīgās (komunistiskās) partijas
un komjauniešu sanāksmēs, to apsprieda dažāda rangu deputātu
sesijās, kā arī katra dzīvokļa virtuvē.

Par
valsts galvenās grāmatu glabātuves skumjo likteni satraukumu pauda
daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki. Daudzas lasītāju vēstules
tika publicētas laikrakstos, kuru tirāžas bija desmitiem reižu
lielākas nekā tagad – interneta laikmetā.

Par
Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas ēku stāvokli
neapmierinātību pauda pat LKP Rīgas pilsētas X plēnums.
Republikas Ministru padomi asi kritizēja pirmais sekretārs Arnolds
Klaucēns.

1988.
gada janvāra nogalē bija divi ievērojami notikumi – televīzijā
nodibinājās „Labvakars” un Latvijas PSR Ministru Padome
pieņēma lēmumu Rīgā celt jaunu bibliotēkas kompleksu, lai
izvietotu tajā V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku. Savukārt
Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja saskaņā ar
Rīgas pilsētas ģenerālplānu par bibliotēkas kompleksa
celtniecības vietu noteica Uzvaras bulvāra, Kuģu ielas, Akmeņu
ielas un Valguma ielas rajonu.

1988.
gada 3. februārī redakcijā tika saņemta vēstule:

V.
Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas kolektīva vārdā izsakām
sirsnīgu pateicību laikraksta “Padomju Jaunatne”
kolektīvam un personīgi redaktoram Andrejam Cīrulim un žurnālistei
Intai Lehmusai par ieinteresētību, konsekvenci un neatlaidību,
rosinot sabiedrisko domu Valsts bibliotēkas turpmākā likteņa
izlemšanā.

Apliecinot Jums
dziļo cieņu, atklātās partijas sapulces vārdā

Līdzīga
vēstule tika nosūtīta uz Latvijas TV.

Tas
notika tieši pirms 26 gadiem.

Tagad
par to visu detalizēti daudzos rakstos varat izlasīt vietnē:
www.barikadopedija.lv

Te
ir īpaša tēma: Latvijas Nacionālā bibliotēka – V. Lāča
Latvijas PSR Valsts bibliotēka –
http://www.barikadopedija.lv/raksti/Latvijas_Nacion%C4%81l%C4%81_bibliot%C4%93ka_-_V._L%C4%81%C4%8Da_Latvijas_PSR_Valsts_bibliot%C4%93ka

Barikadopēdijā
iespējams ne vien izlasīt tekstus, bet arī redzēt publikāciju
oriģinālus! Tepat varat atrast Jāņa Dripes rakstus par to, kā
iesākās sadarbība ar slaveno arhitektu Gunāru Birkertu un par
viņa viesošanos Rīgā.

Barikadopēdijā
ielikto materiālu lasīšana būtu derīga daudziem. Un jo īpaši
skeptiķiem. Cīņa par valsts bibliotēku bija solis pretī Latvijas
neatkarībai. Pat pašiem to neapzinoties.

Un
tāpēc tagad pret Gaismas pili pienākas izturēties ar cieņu –
kā pret mūsu valstiskuma, garīguma un kultūras simbolu.