Lieldienu naktī Laima būs nomodā Gulbenes katoļu baznīcā pie simboliskā Jēzus kapa
Saruna ar rakstnieci Laimu Muktupāvelu ir par Lieldienu gaidīšanu – par svētkiem, kurus nav jāsvin pie lūstošiem galdiem, kuru jēga ir jāmeklē sevī, dabā, Dievā un vēlmē rast saskaņu ar pasauli un sevi ikvienā mūža posmā. Bērnībā, jaunībā, briedumā, vecumā – katrreiz Lieldienas ir vienas un tās pašas vai citas? Vai ļaujoties dabas ritumiem, svinot pavasari, arī mēs paši atdzimstam garā un miesā? Laima Lieldienas svinēs Gulbenes katoļu baznīcā un savās mājās Tirzas pagastā.
– Pavasaris, Lieldienas! Tās pašas vai vienmēr citas?
– Es pavasari svinu jau agrāk – 21.martā. To dienu es īpaši atzīmēju, kaut vai apskrienu basām kājām apkārt savai mājai. Lūdzu! Kurš var, tas dara. Pēc tam vajag dzērvenes ēst. Tā ir labi. Un es to daru! Manas meitas tāpat. Nepiekrītu, kad cilvēki saka: vecās tradīcijas izzūd. Mīļie, viss ir atkarīgs no tevis. Vai tu to dari kopā ar saviem bērniem? Pasaule var iznīkt, bet tu Dieva priekšā solījies un darīji! Tātad nav jāvaid. Tikai nevajag! Dari! Es to daru.
– Nu par baznīcas svētkiem!
– Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka esmu praktizējoša katoliete. Manī ļoti labi sadzīvo pagānisms ar kristīgo pasaules uztveri. Tas netraucē. Biju nolēmusi, ka man šajās Lieldienās noteikti ir jāizbrauc uz Romu. Manā dzīvē ir notikušas kardinālas pārmaiņas. Tāpēc nolēmu tikt vaļā no vecās miesas. Lai miesa augšāmceltos, ir jāveic zināmas darbības. Tāpēc vispirms kopā ar savām draudzenēm gribēju aizbraukt uz Nāves jūru. Tur bijām pavisam seši cilvēki, arī Nora Ikstena. Gribējām iziet caur Nāves jūru, caur sāļiem. Lai esi miris! Ir tautas pasaka par to, ka vispirms vajag smelt ūdeni vai peldēt nāves avotā, tas nozīmē nomirt, lai pēc tam peldētu dzīves avotā. Tā kā Izraēlā pie Nāves jūras notiek politiskie figļi migļi, mēs aizbraucām uz Ēģipti, uz sālsezeru. Tur izgāju visas procedūras, tas bija ļoti meditatīvi, nometu veco ādu, lai beigās par jaunu top. Uzkāpu Mozus Sinaja kalnā. Tā bija tikšanās ar sevi. Tā bija sapratne ne tik daudz, ko es vēlos, bet gan – no kā es baidos.
– Par bailēm ir svarīgi zināt!
– Jā. Tikko tu viņas apzini un nosauc vārdā, tās vairs nav bailes.
– Par to braucienu uz Romu!
– Jā, biju stingri nolēmusi un jau pasūtīju biļeti, lai 9.aprīlī lidotu no Rīgas uz Romu. Jau sāku meklēt, kur es Romā dzīvošu, jau sarunāju pie itāļa Fabricio, kas ļoti atbalsta kultūras cilvēkus no Latvijas. Viņš izīrē naktsmājas par saprātīgu cenu, jo zina, ka latvietes ir tīrīgas un kārtīgas, vīriešus līdzi sev neved un ar pavisam īpašu motivāciju brauc uz Romu. Un piepeši mans lidojums tika atcelts. Vaina krīzē. Uz Romu netiku arī vēl dažādu citu iemeslu dēļ. Nekas. Man bija vēl viena vēlēšanās – aizbraukt uz ļoti seno Ņukšu koka baznīcu Ludzas rajonā. Tikai nesen tajā ir ievilkta elektrība. Sens dievnams. Esmu jau agrāk tur bijusi un gribēju turp atkal būt. Bet dažādu sadzīves iemeslu dēļ es nevarēju atļauties arī to. Sapratu, ka pat uz Ņukšiem es nevaru aizbraukt. Taču augšāmcelšanās nepieciešamība manī ir joprojām. Un tad pūpolsvētdienā dievkalpojumā katoļu baznīcā Gulbenē priesteris Vjačeslavs Bogdanovs piepeši jautāja, kuri vēlas naktī būt modri pie simboliskā Jēzus kapa. Un es sapratu, ka tieši to taču es vēlējos darīt. Kālab man ceļot uz Romu? Es pieteicos būt nomodā pie Jēzus kapa, manuprāt, visgrūtākajā laikā – no pulksten 2.00 līdz 3.00. Tas viss ir simbolu valodā. Man tas ir ļoti nepieciešams.
– Kāpēc tas ir svarīgi pašai?
– Tā ir jostas sasiešana. Es arī ievēroju gavēni. Atturoties no piena produktiem, pārtiekot no kartupeļiem un grūbām.
– Bez gaļas?
– Gaļa atkrīt pati par sevi, jo esmu veģetāriete. Tagad esmu savu miesu un garu sagatavojusi atdzimšanai.
– Jā, izskaties lieliski!
– Jā gan, būs izturēts 40 dienu gavēnis. Man šajā laikā ir nācies daudz pārdomāt. Es dzīvoju viena pati savās mājās “Brīvzemniekos” Tirzā. Un vienīgie, ar ko es cilvēku valodā varu parunāt, ir divi kaķi un suns. Es klausos, ko es runāju. Un bieži vien šīs sarunas pašai ar sevi ir ļoti svētīgas. Vienkārši saproti sevi! Tās ir labas rūpes, lūgšanas, lai viss ir labi, lai ir laimīgas beigas. Lai Tas Kungs apžēlojas par grēcīgajiem.
– Tu arī krāsosi mājās Lieldienu olas?
– Es labi zinu, ko un kā es darīšu. Mēs kopā ar meitām jau iepriekšējā vasarā esam par to padomājušas. Kad mājās tiek vārīts melleņu ievārījums, sula tiek glabāta atsevišķi. Un tad ir speciāls trauks ar sulu, uz kura rakstīts – “Lieldienu olu krāsošanai”. Tajā mēs krāsosim olas. Tas būs fantastisks tonis! Brūnās olas es pērku pie zemniekiem Tirzas pagasta “Virsaišos”. Tās nav baltas. Būtu labāk, ja baltās, jo, ar melleņu sulu krāsojot, tonis būtu vēl skaistāks, bet nekas. Netrakošu baltu olu dēļ. Neiešu skriet meklēt.
– Lieldienās vispirms ir baznīca un pēc tam izdarības mājās, bet kā ar masu pasākumu apmeklējumiem?
– Es gribētu. Ļoti. Es zinu, ka Rankas pagasta “Lācītēs” katru gadu Lieldienās ir olu krāsošana. Būtu ļoti labi, ja pie manis atbrauktu ciemiņi. Tas es rosos. Bet pati braukt ciemos šobrīd dažādu apsvērumu dēļ – nē. Kā ir, tā ir.
– Izturot gavēni, spēki ir jātaupa?
– Manī ir iekšā bailes, ka pietrūks spēka. Taču īstenībā tā ir daudz. Ir jau arī gavēņa laikā kāds grēciņš pieļauts. Kad meklēju melleņu sulu Lieldienu olu krāsošanai, paķeksēju mazliet no ievārījuma burkas. Bet citādi… izturēts. Mani stiprina Dieva dotā izturība. Pirms katra gavēņa es to lūdzu. Un spēka cilvēkā ir ļoti daudz!
– Kad savā dzīvē saprati, ka tev vajag to visu izturēt?
– Man bija 25 gadi, kad sāku ievērot lielo gavēni, man jau bija piedzimuši Krišs un Anna. Un no tā laika es vienmēr ievēroju šo gavēni pirms Lieldienām. Vai tas nozīmē atteikties no visa, ko priekšraksti liek? Nē. Gavēņa laikā es nedzeru kafiju, bet, ja labs cilvēks no visas sirds mani vēlas ar to pacienāt un viņam nav cita, ko man piedāvāt, es neatsakos. Tad neuztraucos. Svarīga ir attieksme un motivācija. Tā ir mana pieredze. Acis mirdz. Tagad, klusajā nedēļā, pirms pašām Lieldienām, es daudz dzeru bērzu sulas.
– Vai tev ir kādi ticējumi, kas saistīti ar Lieldienām?
– Ar šūpošanos, ar olu dāvināšanu! Ar prieku! Tas ir brīnišķīgi – izturēt 40 dienu gavēni. Labas domas domājot, atraisījies prieku cilvēku dara brīvu. Es ļoti gribētu, lai mani kāds izšūpina. Zinu vecos noteikumus, ka katru gadu šūpoles ir jāceļ no jauna. “Brīvzemniekos” pagalmā ir tās, ko bērni iekāruši koka zarā.
– Vai šajās Lieldienās visi bērni varēs būt kopā ar tevi?
– Ir tā. Anna atrodas Madridē. Viņa nebūs. Pārējos gaidu. Krišus ir apprecējies. Es drīz būšu vecmāmiņa. Bet uzreiz pateicu, ka būšu “grand nona” (spāņu valodā – dāma labākajos gados). Marta un Kristīne būs, iespējams, ar draugiem. Arī mazajām taču jau 17 un 19 gadu. Ar jaunākajām meitām būsim baznīcā. Viņas to respektē.
– Gavēņa laikā esi tērpusies nātnās drēbēs… Tevi nevelk uz kaut ko košāku, pavasarīgāku?
– Es noskatīju sev jaunu džemperi. Tajā ir tikai pelēkie toņi, taču – tik dažādi! Es nekaunos no tā. Tas ir mans. Man patīk. Cilvēkam viss ir atkarīgs no pašsajūtas un tā, vai vēlas ar krāsas palīdzību darbināt kādu no savām čakrām. Tad – uz priekšu! Sarkanā ir pamata krāsa, tā liecina par seksualitāti. Dzeltenā ir stabilitātes un sirds krāsa, zaļā nomierina, violetā ir garīguma krāsa, bet arī sēru un ciešanu krāsa. Katrs atrod savējo.
