Mēs te ar švāģeru iztaisījām firmu. Paņēmām, zin’, tādu plašu darbības profilu, sākot ar pārtikas un rūpniecības preču tirdzniecību un beidzot ar celtniecību. Kadrus jau vienmēr var piesaistīt, ja vien ir pasūtījums. Tā izštukojām. Nolēmām, ka jātiek ir pie tās pašvaldību naudas.
Švāģeram kāds tur čoms ieteicis, ka ar tā saucamajiem mazajiem iepirkumiem līdz 10 000 latiem brangi varot sapelnīties. Piektdienā izlasām mēs pašvaldības interneta mājas lapā informāciju par bakalejas preču iepirkumu bērnudārzam un lāpstām zaļumsaimniecībai.
Nolēmām taisīt eksperimentu – iesniegt savus piedāvājumus. Bet… kad pieteicāmies, jau pirmdien izrādījās, ka abu iepirkumu rezultāti taisni šodien jau noskaidroti. Piedāvājumi jau izķidāti un pieņemti, taču – tikai no “saviem čomiem”.
Nolēmām painteresēties par šitādu situāciju.
Ministru kabineta noteikumi par iepirkumiem no 1000 līdz 10 000 latiem nosaka, ka iepirkumam jābūt publicētam piecas dienas iepriekš pašvaldības mājas lapā vai presē. Vai tajās piecās dienās jāieskaita arī izejamās dienas? A te vispār nevar saprast, kur un kā tās piecas dienas tiek skaitītas! Kas skaita? Pēc kādiem kritērijiem skaita?
Re, tā nu tie 9999 lati par pārtikas piegādi bērnudārzam un 6666 lati par lāpstām mums aizgāja gar degunu. Eh, sāp man tās lāpstas.
Man arvien vairāk gribas domāt, ka šitāda kārtība izdomāta tālab, lai savējie varētu pelnīt un dzīvot kā nieres taukos, jo viss jau iepriekš ir sarunāts, kā saka, neizejot no pašvaldnieku kabineta.
Eh, nu kāpēc man nav neviena radinieka pašvaldībā? Tad mums ar švāģeru arī kopfirma zeltu un plauktu.
