Kaspars Ozers: “Pie visa dzīvē var pierast.”
Gulbenieti Kasparu Ozeru nebaida dzīves izaicinājumi. Viņš labprāt pieņem dzīves gaitā piespēlētas iespējas un nebaidās darīt lietas, kuras pirms tam bijušas svešas. Pirms vairākiem gadiem Kaspars pārcēlās uz dzīvi Rīgā, nesen apciemojis draugus – gulbeniešus Anglijā, lai paskatītos, kā mūsējie dzīvo svešā zemē, bet tagad apstākļu sakritības dēļ dzīvo un strādā Gulbenē. Viņa darbs ir specifisks, jo tas saistās ar nāvi un apbedīšanu. Savukārt “nāve” un “apbedīšana” ir tās tēmas, kas cilvēkus “atgrūž” un neinteresē līdz brīdim, kamēr tas neskar pašus.
No idejas līdz reālai darbībai Kaspars stāsta, ka Rīgā iepazinies ar kādu uzņēmēju, kuram galvaspilsētā pieder apbedīšanas birojs.
“Sākumā, protams, man par apbedīšanas biznesu nekas nebija zināms, bet šis cilvēks man iemācīja lietas, kas ir jāzina šajā biznesā. Piemēram, pareizticīgajiem un luterāņiem krusts jāliek kāju galā. Ar lentēm uz apbedītāju rokām gan ir tā, ka cik cilvēku, tik viedokļu. Daļa uzskata, ka uz augšu jābūt baltai svītrai, uz leju – melnai, proti, dzīvība augšā, nāve lejā, bet esmu dzirdējis, ka pēc 50 gadiem jāliek otrādi, jo nāve ir spēcīgāka par dzīvi,” stāsta Kaspars.
Viņš atzīst, ka šis darbs ir emocionāli ļoti smags. “Bet es esmu iemācījies pielāgoties. Es protu nodalīt darbu no mājām. Mājas ir mājas, un tad es par darbu nedomāju,” stāsta Kaspars.
Viņš smej, ka treknos gadus izbaudīja, strādājot celtniecībā. Tajā laikā uz līzinga iegādājies “busiņu”.
“Nospriedu, ka ar mašīnu, par kuru maksāju līzingu, varu sākt strādāt un pelnīt naudu. Es to pārtaisīju atbilstoši prasībām un sāku strādāt šajā biznesā – sākumā Rīgā pie drauga,” stāsta gulbenietis.
Tad radusies ideja atvērt apbedīšanas biroju Gulbenē. “Sākumā pat neapdomāju, vai to īsti gribu vai ne, vai varēšu “pavilkt” šo biznesu vai ne,” atceras Kaspars.
Telpas apbedīšanas birojam atraduši tur, kur tās jau bijušas ierīkotas iepriekšējam apbedīšanas birojam, jo tā esot bijis ērtāk. Šobrīd ir uztaisītas piecas bēres, kaut gan reāli jaunais apbedīšanas birojs strādā tika šogad.
“Skatīsimies, kā būs tālāk. Ir krīze. To jūt. Bet nav tā, kā citi bļauj – vai, vai, vai, neko nevar izdarīt,” pārliecināti saka Kaspars. Viņš atzīst, ka ir ļoti grūti, sevišķi jaunajiem un mazajiem uzņēmējiem, jo tos spiež nost ar nodokļiem.
“Mēs esam jauni, un mums ir jāpierāda sevi ar darbu un ar cenu, citādāk nevar. Mums kā jaunai firmai nevar būt ne mazākās kļūdas. Šis bizness nav tāds, kur var atnākt un pamēģināt, kā sanāks. Tā ir tikai viena reize, otrreiz te vairs neko nemēģina, tāpēc sākumā radās problēma ar cilvēku atlasi, bet tagad ir komanda, uz kuru es paļaujos un kura pagaidām mani nav pievīlusi. Bet katrā ziņā šis bizness nekad nebeidzas. Kamēr mēs dzimsim un augsim, tikmēr arī mirsim,” filozofiski noteic Kaspars.
(Vairāk lasiet 13.februāra “Dzirkstelē”. Ir iespēja rakstu par maksu izlasīt šeit.)
