Nesen biju aculieciniece kādam satiksmes negadījumam, kad pie ielu krustojuma automašīna braucot aizķēra velosipēdisti. Velosipēda vadītāja gandrīz noturējās uz braucamā, bet tomēr apstājās, lai apskatītu velosipēdu. Pārliecinājusies, ka laikam jau acīm redzamu defektu nav, viņa veltīja autovadītājam virkni (šoreiz pelnītu) dažādu ne tik labu vārdu un turpināja savu ceļu.
Savukārt automašīna, kurai pie stūres arī bija sieviete, piebremzēja, lēnām pabrauca velosipēdam aiz muguras, ievērojot “drošu” distanci, un atkal apstājās. Tomēr autovadītāja durvis neatvēra un no mašīnas neizkāpa. Un nepajautāja velosipēda vadītājai, vai viss ir kārtībā un nav kas noticis.
Acīmredzot pietrūka drosmes. Domāju, ka šī sieviete nebija no pārgalvīgajām braucējām, vienkārši šoreiz viņa nebija pietiekami uzmanīga un nepamanīja velosipēdu. Droši vien sievietei no pārdzīvotā drebēja rokas un kājas. Un tā jau var gadīties katram, jo dažreiz diemžēl gadās būt neuzmanīgiem. Man gan šķiet, ka autovadītājai sirds būtu mierīgāka, ja viņa būtu cilvēcīgi atvainojusies velosipēdistei, jo kuram gan negadās un labi, ka viss beidzies labi. Bet nekā! Kad velosipēdiste bija aizbraukusi, mašīna sāka braukt, bet pēkšņi atkal apstājās. Un šoreiz gan autovadītājai pietika drosmes izkāpt no mašīnas un aiziet pārbaudīt, vai automašīnas priekša nav apskādēta…
Kāpēc mēs esam tik gļēvi un baidāmies atbildēt par savām kļūdām? No kā baidāmies? Arī šajā gadījumā taču velosipēda vadītāja varēja piefiksēt automašīnas numuru un ziņot policijai. Vai tad būtu patīkamāk?
