“Jā, jā, es gatavojos 10.Saeimas vēlēšanām,” saka kaimiņu Jēcis, “tāpēc es domāju.”
“Nu ko tad tu, Jēcīt, esi izdomājis?” jautā mana laulene Rozālija.
“Beidzot sapratu, ka ar kritiku un vaimanāšanu nekas netiks līdzēts, ir vajadzīgi konstruktīvi priekšlikumi. Un atkal šie “konstruktīvie” priekšlikumi birst kā no pārpilnības raga, no tiem pašiem bijušajiem un pašreiz vadošajiem kungiem. Nesaprotu, prātoju, lauzu galvu, kad tas viss solītais nesīs man labumu.”
“Jēci, tas jau vienreiz tev atnesa “labumu”, kad nogrieza tavu pensiju,” iedzeļ Amālija
“Nu ja, bet Satversmes tiesa laboja šo nejēdzību.”
“Laboja jau nu gan, bet vai izlabojās šo kungu, kuri to lēma, domāšana un ko viņi domā nākotnē, runāt un solīt var daudz un daudzreiz piemānīt. Tāpēc visiem deputātu kungiem, kuri startē Saeimas un novadu vēlēšanās, būtu jābūt izziņai no narkoloģiskajām instancēm, kā tas ir ar jebkuru autovadītāju. Citādi deputātos ielavās narkomāns, alkoholiķis vai šizofrēniķis. Vajadzētu arī noteikt izglītības cenzu, vismaz augstāko izglītību!”
“Ej nu ej, Jēci, nemuldi, ja nebūs balamutu, ko mēs skatīsimies un klausīsimies? Pašreizējā gaisotnē lemt par valsts un sabiedrības likteņiem ir vienādas tiesības gan pusanalfabētiskai astoņpadsmitgadīgai prostitūtai, narkomānam, alkoholiķim, bomzim, gan sešdesmitgadīgam politoloģijas darbonim. Bet kāda nu kuram ir tā sajēga.”
“Tas arī attiecas uz tevi, Amālij,” Jēcis norūc. “Tev ir padomju laiku septiņu klašu izglītība, tavai draudzenei Mildai tikai četras klases, un Antonam nav nekādas. Tev es piešķirtu vienu balsi, Mildai ar Antonu – nevienu. Man ir vidējā, man pienākas divas balsis, bet manam draugam Donatam ir augstākā izglītība, tam dotu trīs balsis. Jo kāda jums sajēga par valsts lietām, jūs tikai skatāties, kuram kungam labāk uzpucēti ancuki, skaistāka frizūra, par to tad jūs balsojat. Tas nav pareizi, tāds ir mans viedoklis.”
“Nu, traks kas traks tas mans Jēcis, ko tik tas neizdomā,” iesaucas Amālija.
Bet patiešām, vai no Jēča domas nevar kaut ko izlobīt?
