Iepriekšējās brīvdienas bijušas notikumiem un pārdzīvojumiem bagātas. Esam ievēlējuši deputātus savai jaunajai novada domei, kur uzvaras laurus plūca “zaļie”, līdzi jutuši Rīgai, kur virsroku ņēmusi partija “Saskaņas centrs”, gan balsojuši par Eiroparlamentāriešiem, kur vislielāko iedzīvotāju atbalstu guvusi “Pilsoniskā savienība”.
Vai vēlēšanu rezultāti mūs apmierina un pārsteidz? Jā un nē. Protams, ir prieks, ka mūsu novada domē būs vairāk vai mazāk jaunas vēsmas. Latvijas kartē Gulbene oranžo krāsu nomainījusi pret zaļu. Bet ne jau tur ir tā sāls. Visi saprotam, ka tie ir konkrēti cilvēki, par ko balsojām. Ja vispār to darījām.
Aktivitāte mūsu rajona vēlēšanu iecirkņos nebija no tām lielākajām. Kāpēc? Daudzi ir ieslīguši drūmā bezcerībā un ar atrunu “Ko tad es tur varu mainīt!” ij pat nedomāja doties uz vēlēšanu iecirkni. Otrs populārākais teiciens vēlēšanu sakarā ir “Tāpat nekas nemainīsies!”. Varbūt, ka tā arī ir, bet mēs nekad tā arī neuzzināsim, kāds būtu rezultāts, ja katrs Latvijas balsstiesīgais pilsonis tomēr būtu izpildījis savu pilsoņa pienākumu. Iespējams, procentu ailēs būtu pavisam citi skaitļi un nosaukumi.
Tāpēc nav jābrīnās, ka Rīgā četrus gadus saimniekos cittautieši. Tas esot bijis “protesta balsojums”, kas krīzes apstākļos licis izmisīgi cerēt, ka varbūt citi spēki palīdzēs. Bet vai tā būs? Man gan šajā sakarā gribas teikt: “Palīdzi sev pats!” Diemžēl balsot neaizgāja gandrīz puse Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju. Tāpēc nav ko gausties un pārmest, kāpēc ir tā, bet ne citādāk. Kādus ratus uzmeistarojām, tādos brauksim!
