Nesen iegādājos nelielu, bet ļoti vajadzīgu sadzīves priekšmetu un, meklējot tam piemērotu vietu dzīvoklī, klusībā pie sevis nodomāju: “Kamēr vari, tikmēr dari! Kamēr vēl vari, tikmēr pērc!” Kas zina, ko varēšu atļauties tad, kad beidzot būs pienācis ilgi gaidītais un valdības noteiktais pensijas vecums?
Visticamāk, ka tad, ja vien nebūs jāskrien pensijai nopakaļ, pietiks maizei, tējai un labākajā gadījumā arī cukuram. Diemžēl, kamēr vienus purina KNAB par to, ka pa kreisi aizlaistas lielas naudas summas, kamēr otri taisnojas, bet trešie mēģina uzminēt, kurš izrādījies tik drosmīgs un par visu ziņojis attiecīgajai iestādei, man tā arī nav izdevies uzkrāt tādu naudas summu, lai vecumdienās varētu dzīvot bez rūpēm.
Arī valdības piesauktie Latvijas ilgtermiņa izaicinājumi, piemēram, palielināt dzimstību, veidojot pat darba grupu šā jautājuma risināšanai, mazināt emigrāciju, uzlabot dzīves kvalitāti, pagarināt ekonomiski aktīvā mūža garumu, radīt jaunas un labi apmaksātas darbavietas, vismaz šobrīd šķiet tikai tukšu salmu kulšana. Šie izteikumi līdzinās tumšām brillēm, lai patiesībā neredzētu īsto patiesības gaismu, kas laužas no visām pusēm. Ko līdz biedēt cilvēkus, ka samazināsies pensionāru relatīvais dzīves līmenis, ka algas būs mazākas un tamlīdzīgi, ja nekas netiek darīts, lai beidzot tad arī radītu tās labi apmaksātās darbavietas.
Par kādu ekonomiski aktīvā darba mūža pagarinājumu runāt, ja ir cilvēki, kas, cīnoties ar dzīvības izvilkšanas, ne vairs izdzīvošanas problēmām, ir uz nervu sabrukuma robežas un viņu veselība jau 55 gados ir pilnībā sagrauta. Jēdziens “ilgtermiņš “man līdzinās pasaules malai, kuras vispār nav, jo zemeslode, cik zināms, ir apaļa. Cilvēki ir pelnījuši dzīvot šodien, nevis kaut kad – ilgtermiņā.
