Tā sagadījās, ka agri es ieskrēju dzimtā novada domē. Spiestā kārtā – pa mazajām darīšanām. Man kā vēlētājam ar stāžu taču var būt darīšanas domē, vai ne? Diemžēl sadūros ar šķērsli savā ceļā – rindu pie koplietošanas tualetes. Dāmas te bija sarīkojušas “kannu festivālu” – saskrējušas visas pēc ūdens kafijas vārīšanai. Par manām vajadzībām viņas nelikās ne zinis. Daža pat pikti paskatījās, sak, ko vecais Nieze te pazaudējis!
Ko darīt? Kautrīgs būdams, garām nespraucos. Iestrēgu, kā sacīt jāsaka, starp sēdošā darba kannām. Skatījos un brīnījos – dāmas jau pirms pulksten 8.00 bija putās nostrādājušās, ūdeni liedamas un sarunas maldamas raiti kā kafiju dzirnaviņās. Šām visām esot jāpaspēj kannas piepildīt sekundi sekundē līdz darbdienas sākumam, jo pēc tam disciplīna liedzot smelt ūdeni kafijai darba laikā. Sasmējos, jo atcerējos jaunības kolhozu, slaucamo laiku ar sārtvaidzēm meičām un viņu piena kannām… Un sevi ar tik izturīgu pūsli, ka 24 stundas spēju neapmeklēt tualeti, ja man tobrīd bija citas prioritātes.
Nāss sajuta kafijas aromātu, tātad kādā no kabinetiem jau kanna bija uzvārījusies un kafija aplieta… Sevī nopriecājos, ka ir lietas, kas nemainās, lai vai kādi politiskie vēji pūstu. Galu galā – vai mums ūdeņa trūkst?! Skaitīju kannas… viena, piecas, desmit… Sajuka!
Ak, atcerējos komjaunatnes gadus, konferences, jauniešu kafejnīcas un to, kā biju izsaukts “uz kafiju” partijas rajona komitejā, kur mani sastrostēja par neattaisnotu darba kavēšanu nākamajā rītā pēc kārtējā “festivāla”. Ak Dievs, cik “kannu” tiku izdzēris, cik meiču izmīlējis!
“Meitenes, laikam bez “šķidrās maizes” darbi jums nevedas?” vaicāju es, atgriezdamies realitātē. Un kā brašulis vēl piemetināju: “Vai mani arī ar kafiju pacienāsiet?” Šķīlu valodiņu, sajuzdamies pēkšņi vēl tīri frišs un ņemams. Taču šās izlikās mani nedzirdam. Tomēr es vēl cerīgi turpināju: “Meitenes, es protu zīlēt kafijas biezumos! Gribat?”
Pēkšņi vienā mirklī dāmas ar kannām pašķīda pa kabinetiem kā ieslodzītie pa kamerām. Gaitenī pulkstenis rādīja 8.00. Metos tualetē. Kad gāju laukā, manīju, ka domes vadība ir iznākusi no saviem kabinetiem pārbaudīt, vai tualetē vēl kāds ir. Neviena paša nebija. Tikai es sastindzis stāvēju ejā kā tukša kanna. Domāju, vai tiešām sāks mani pratināt, kas esmu un ko te daru. Nē, nepratināja. Devās atpakaļ un pa ceļam kādā kabinetā deva vadošu norādi: “Jaunu kafijas paku vaļā neveriet, kamēr nav izdzerta aizsāktā!”
Jā, dzelzs disciplīna, es jums teikšu! Man jau patīk!
