Diskusija par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšanas
nepieciešamību un iespēju to reāli arī izdarīt Latvijā noris
jau daudzus gadus. Tomēr līdz šim gan Finanšu ministrija, gan
politiķi ir atraduši visdažādākos ieganstus, lai šo ideju
regulāri nocirstu jau saknē. Tādēļ Latvijas iedzīvotāji – un
šeit es vairāk runāju var vidējo un mazāk turīgo iedzīvotāju
slāni – spiesti samierināties
ar augstām
cenām tieši
pārtikai.
Tomēr neskatoties uz pretestību no politiķu puses, aktīvākie
sabiedrības pārstāvji nepadodas, un pavisam nesen Saeimā tika
iesniegts 13,4 tūkstošu balstiesīgo iedzīvotāju atbalstītais
ierosinājums tomēr lemt par PVN samazināšanu pārtikai
– cilvēka pamatvajadzību nodrošinātājai, lai gan atkal
jau tiek prognozēts, ka arī šī tautas iniciatīva tiks noraidīta.
Kādi tad ir galvenie argumenti tam, lai PVN pārtikai nemazinātu?
Interesanti, ka daļa šīs idejas pretinieku uzsver, ka PVN
mazināšana neatrisināšot mazāk turīgās sabiedrības daļas
iztikšanas problēmas un tās esot jārisina savādāk – novirzot
līdzekļus trūcīgākajām ģimenēm ar sociālo programmu
palīdzību. Savā ziņā var piekrist. Taču vai mums nav zināms,
cik gausi un neefektīvi notiek šo sociālo programmu realizācija?
Un vai tiešām šāda veida palīdzību saņem tie, kuriem tā ir
nepieciešama visvairāk? Ne jau vienmēr palīdzību lūdz tas,
kuram ir visgrūtāk. Bieži šie cilvēki paliek klusi maliņā un
turpina vienatnē cīnīties par izdzīvošanu, kamēr dažādos
pabalstus saņem tie, kuri prot skaļāk vaimanāt un pasūdzēties
par grūto dzīvi, lai gan spētu paši par sevi parūpēties, ja
tikai gribētu. Turklāt arī pabalstu piešķiršanas kritēriji ir
visai dīvaini, piemēram, nosakot ienākumu apjomu, zem kura robežas
cilvēks vispār drīkst pretendēt uz pabalstu.
Lai arī taisnība ir tiem, kuri saka, ka no PVN samazināšanas
pārtikai iegūtu arī tā sabiedrības daļa, kas ir gana turīga,
tomēr šeit ir arī pretarguments – viņi arī tagad nesūdzas par
naudas trūkumu. Turklāt viņiem šis ieguvums ir ļoti niecīgs,
salīdzinot ar viņu ienākumiem. Vairāk PVN samazināšanu pārtikai
izjustu īstā mērķa grupa – arī tie, kuri grūtā brīdī
pakautrējas lūgt palīdzību, bet tā vietā dzīvo no rokas mutē
ik mēnesi, tā arī nespējot izkļūt no apburtā loka. Varbūt arī
viņu tēriņi par pārtiku nemazinātos, vienkārši lielāka
sabiedrības daļa varētu savai ģimenei atļauties
kvalitatīvāku pārtiku, kas arī nav mazāk būtiski no sabiedrības
veselības viedokļa. Un rezultātā – diezgan iespējams, ka
kopējais PVN “iztrūkums” budžetā PVN samazināšanas
dēļ būtu visai niecīgs.
Politiķi satraucas, ka PVN samazināšana pārtikai ik gadus valsts
budžetā radīšot “robu” ap 200 miljonu eiro apjomā.
Taču nez kādēļ neviens no šiem pašiem politiķiem nesatraucas,
ka ik gadus valsts kasei garām paslīd daudz lielākas summas vispār
neiekasētos nodokļos, kas saistīta ar ēnu ekonomiku, pret kuru
valsts joprojām izrāda visai vājas cīņas pazīmes. Un vēl mazāk
politiķi uztraucas par tiem daudzajiem miljoniem eiro, kas pazūd
nekvalitatīvu, nevajadzīgu un bieži vienkārši izšķērdīgu
valsts projektu realizācijas dēļ. Ja politiķi un ierēdņi tā no
sirds pacenstos šajā lauciņā, esmu pārliecināts, ka šie kā
bubulis pieminētie 200 miljoni eiro tāds nieks vien būtu, kuru
varētu mierīgi atļauties, lai ļautu beidzot uzelpot cilvēkiem ar
maziem ienākumiem, kuri patiesībā arī maksā gana daudzus citus
nodokļus un uztur šādā veidā tos pašus politiķus.
Un vienlaikus – kas mums beigu beigās valstī ir svarīgāks –
vesela un maksātspējīga sabiedrība, vai arī valsts kases
piepildīšana ierēdņu algu nodrošināšanai? Valdības bieži ar
vieglu roku mētājas ar daudziem desmitiem miljoniem eiro, kam
vispār nav saprotama jēga, taču tiklīdz runa ir par sabiedrības
intreresēm, pēkšņi sākas augsta moralizēšana par budžeta
spiedīgo stāvokli.
Ir vēl viens arguments – atbilstoši Eurostat datiem,
Eiropas valstu vidū tikai Ungārijā un Dānijā ir augstāka PVN
likme nekā Latvijā. Turklāt 13 Eiropas valstīs PVN pārtikai ir
mazāk par desmit procentiem, četrās
valstīs – Kiprā, Maltā Īrijā un Apvienotajā karalistē – tā
vispār ir 0%, kamēr Latvijā tie ir 21%! Un gribu atgādināt
dažiem aizmāršīgiem politiķiem, ka Latvija dažādos pētījumos
joprojām turās nabadzīgāko Eiropas valstu vidū, kamēr PVN likme
mums ir trešā augstākā Eiropā! Jāpiekrīt tiem daudzajiem
skeptiķiem, kuri bieži atgādina sakrālo frāzi, ka mums jau sen
cenas ir kā Eiropā, kamēr algu līmenis joprojām iepaliek tālu
aizmugurē.
Tādēļ gribu tomēr ierosināt politiķiem nevis ar vieglu roku un
nihilismu atkal noraidīt sabiedrības iniciatīvu un viedokli, bet
tomēr pierādīt, ka politikā esošie rūpējas nevis par savām,
bet gan sabiedrības interesēm. Nevajag baidīties samazināt
nodokļa likmi, vajag baidīties no nespējas (vai varbūt
negribēšanas) iekasēt nodokļus no blēdīgiem cilvēkiem! Tad arī
nebūs jāmeklē ieganstus, lai tautas gribu noraidītu.
