Ne Latvijas bekona nobarošana, ne Latvijas zilo govju vai brūnaļu slaukšana sen vairs lauciniekam nav peļņas avots. Zemnieki par pienu ar 4,5 procentu tauku saturu saņem 24 santīmus, veikalā uz pusi liesāks maksā gandrīz 70 santīmu.
Un kam vajadzīgs Latvijas bekons, ja poļu audzētās cūkas lētākas? Tādā pašā vīzē mēs jau esam piebeiguši cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu. Tagad dzīvi saldinām ar importēto garšas uzlabotāju no cukurniedrēm.
Pilsētnieki unn laucinieki tagad pelna divējādi. Vai nu brauc strādāt uz lielveikaliem galvaspilsētā, vai dodas peļņā uz ārzemēm. Oi, to dara pat tie, kam labi atalgots pamatdarbs, jo, kā saka, ar vienu algu jau iztiek tikai godīgie un muļķi. Dzirdēts, ka kāda tur rajona policijas amatpersona mēdzot ņemt bezalgas atvaļinājumu, lai ceļotu pāri jūrai un pelnītu ar nūtriju dīrāšanu. Un kāpēc gan ne?
Mana kaimiņiene pašlaik dzīves krustcelēs. Vakar nāca man padomu prasīt. Metusies peļņā uz galvaspilsētas kādu tur lielveikalu. A tur… jāstrādā 14 stundu, muguru neatliecot, pēc tam – uz kopmītni, kur jāmitinās lētā istabā kopā ar citiem meitiešiem. Tur pat televizora neesot. Pusgadu galvaspilsētā nodzīvojusi, nostrādājusi, neko citu, izņemot veikalu un kopmītni, redzējusi neesot. Veselība sačakarēta. Vīrs tikmēr mājās ierīkojis bordeli, bērni skolā kļuvuši nesekmīgi.
Nu i ko iesākt ar to lielo algu? Tagad meitietis uz zilās lapas. Iešot bezdarbniekos, kā sacīt jāsaka, griboties atpūsties. I neko šī pat neesot nebaltai dienai iekrājusi. A premjers Ivars Godmanis tikmēr sola, ka valdībai, racionāli un saliedēti rīkojoties, pusgada laikā izdosies samazināt inflāciju valstī līdz viencipara skaitlim.
