Ar manu sapņu meiteni, manu līgavu esam kopā jau pāris gadus. Mani vecāki mūs abus pieņem kā pašu bērnus. Tāpēc savu meiteni droši varu vest mājās. Taču pie viņas mani ciemos neviens neaicina. Manas draudzenes māte izturas tā, it kā mēs abi nemaz nebūtu pāris. Tas ir nesaprotami. Viņa taču zin par mūsu attiecībām.
Nav nevienas tādas dienas, ko mēs ar draudzeni nepavadītu kopā. Atpūtā, ceļojumos pa veikaliem vai tālāk – visur mēs ejam roku rokā. Es nemaz nevaru iedomāties, ka varētu būt citādāk. Bet kā man tuvināties viņas mātei? Kā uzrunāt viņu? Varbūt viņa gaida, kad es bildināšu savu meiteni un kad vecākiem prasīšu viņas roku. Taču pagaidām mēs vēl tam neesam gatavi. Uzskatu, ka ekonomiskās krīzes laikā ar tādām lietām nav jāsteidzas. Varam draudzēties un samīļot viens otru tāpat. Precēsimies vēlāk, kad abi būsim ieguvuši labu izglītību, profesiju, stabilu darbu un savu dzīvojamo platību.
Varbūt man sākt draudzenes mammu sveikt visos svētkos, sākot ar Lieldienām? Varbūt tad viņa kļūs labvēlīgāka. Gribētos tomēr pret sevi izjust mazliet vairāk labestības un cieņas.
