Ko lai šodien latviešu cilvēks iesāk ar savu paša “ozolu”? Tas ir kļuvis tik niecīgs. Nu pilnīgi zārks! Nē, nesanāks. Tik hip un hops un čiks. Mans mazdēls bez “ozola” uz skolu neiet. Ārprāts! Kad viņš man pats to pateica, es sākumā neticēju. Izvirtība! Kas izaugs no tāda repera – zepera? Personīgi es “ozolu” turu rokās vienu dienu, pat divas. Nerunāju par to, ko es gribu. Es varu. Spēju. Jo man nav citas izejas. Protams, roka nokalst. Manos gados tas ir saprotams. Jā, uzturs ir nepilnvērtīgs, taču es vairāk uzmanības pievēršu garīgām vērtībām, arī savām saknēm, identitātei.
Jā jau jā, kaut pensijā, esmu joprojām vēl puisis kā ozols, bet mana sieva – kā zāģis. Viņai ar “ozolu” dienā nepietiek. Es nesaprotu. Bieži gadās, ka viņa tīko pēc mana “ozola”. Nekas jau cits neatliek kā iedot viņai. Sieva taču kā nekā. Bet kāpēc viņa nevarētu iztikt pati? Es taču varu, neprasu no viņas neko!
Tas ir neticami, bet manam mīļajam, labajam “ozolīšam” zemzarīšam šodien vairs nav vērtības. Kā tas varēja notikt? Pa kuru laiku? Kur palicis viņa daudzinātais lielums, kur slavētais resnums, pamatīgums, varenums? Agrāk “ozols” bija kaut kas augstāks, kaut kas tāds, pēc kā jāsniedzas. Tagad tas kļuvis tik sasniedzams, ka šķērmi ap dūšu.
Es tomēr notikušajā vainoju valdību. Ir notikusi vērtību devalvācija. Varētu pat teikt, ka mūžsenās, patriarhālās vērtības šogad ir saņēmušas asu cirtienu pašā saknē. Tāpēc tas “ozols” kalst.
Rau, nevar jau visu nacionalizēt. Ir vajadzīgs arī katram kaut kas savs. Un diezin vai es vairs būtu ar mieru dzīvot pēc sadales principa – visiem vienādās daļās. Varbūt man nemaz tik daudz nevajag? Bet varbūt man vajag vairāk nekā kaimiņam! Un kāda kuram daļa, cik man vai manai sievai vajag? Es teiktu, ka tas tomēr ir dziļi intīms jautājums. Lai katrs diendienā savu vienu “ozolu” sit saujā un dara ar to, ko grib. Lai katram savs. Ja vien būs, tad mēs ikviens zināsim, kā taupīgi ar to apieties. Izdzīvosim arī krīzes apstākļos.
