“Es neesmu vainīga. Viņš pats atnāca!” es taisnojos, kad vīrs pieķēra mani ar savu labāko draugu mūsu pilsētas dzīvoklī. Nu kas vīru trieca šurp dzīties no laukiem? Aizdomas? Greizsirdība? Liktenīga nejaušība?
Tā vai citādi, bet mēs šķīrāmies ar skandālu. Vīrs tiesā mazgāja mūsu ģimenes netīro veļu. Un es spēju vien taisnoties. Patiesībā jau es nemaz nevēlējos šķirties. Lielā mērā biju finansiāli atkarīga no vīra. Turklāt cita stabila precinieka man nebija. Un mūs saistīja mūsu kopīgie, nu jau pieaugušie bērni. Tomēr izšķīrāmies. Un turpinājām reizēm mitināties kopā mūsu pilsētas dzīvoklī. Tā bija vēl viena iespēja man…
Ko tikai es nedarīju! Es pārmetu pāri pleciem savas blondās matu cirtas, es mājās pastaigājos smalkā apakšveļā, kas spīdēja cauri plānajam halātiņam, es šmorēju un cepu… Nekā. Nekādas reakcijas. Nekādas ieinteresētības. Tā jau bija bijis pirms mūsu šķiršanās. Tieši tas – dzīvesdrauga vienaldzība par mani kā sievieti – iegrūda sveša, vēlīga vīrieša apskāvienos. Ja man ir tuvu 50, tas nenozīmē, ka vairs neesmu sieviete!
Sāku domāt, ka vīram ir kāda cita. Drīz noskaidrojās, ka patiešām ir. Viņa ir desmit gadus jaunāka par mani. Neprecējusies, brīva. Vīrs patiesi bija aizrāvies ar viņu. Varb1ut grasās precēties? Es metos cīņā. Velti. Viņi turpināja tikties. Viņš viņu apbēra ar dāvanām un sajūsmas skatieniem. Es biju zaudētāja.
Un tad vīrs smagi cieta negadījumā. Izrādījās, ka jaunajai mīlai viņš vairs nav vajadzīgs. Atvērās acis. Un es… nu biju vīra kopējas statusā. Vai tas ir taisnīgi? Arvien biežāk viņš palika laukos viens. Arvien biežāk es aizkavējos pilsētas dzīvoklī. Mēs taču bijām šķīrušies!
Un tad es satiku kādu, kam uzticējos. Sākumā viss bija labi. Bet tad viņš pateica: “Tev ir vīrs, es nevaru vairāk tā.” Nelīdzēja mani skaidrojumi, ka es jau sen esmu brīva sieviete. Vīra rēgs sekoja man. Tas seko arī tagad, kad mana bijušā vīra vairs nav . Es jūtos tā, it kā viņš būtu laupījis man iespēju būt laimīgai.
