Artis Stuburs: “Jebkurš mediķis ir kompetents savā specialitātē, taču nav profesionālis cilvēcisko attiecību jomā.”
Neizrunājoties, klusējot par problēmām, nav iespējams no tām atbrīvoties. Tieši otrādi. Klusums ir augsne pārpratumiem, konfliktiem, baumām. Tā tas ir jebkurā dzīves jomā. Pavisam sāpīgi ir tad, ja nesaprašanās notiek tur, kur iedzīvotāji saņem pakalpojumus. Veselības aprūpes un medicīnas pakalpojumu kvalitāte ir viena no visbūtiskākajām katra cilvēka dzīvē no dzimšanas līdz pēdējam elpas vilcienam. “Dzirksteles” saruna par šo tēmu ar Gulbenes rajona padomes konsultantu veselības un sociālajos jautājumos, profesionālu ārstu terapeitu Artu Stuburu.
– Vai medicīnā rajonā arī ir krīze tāpat kā visā valstī šobrīd?
– Indivīdi un iestādes kļūst uzmanīgas par saviem tēriņiem. Veselības aprūpe Latvijā, protams, ir atkarīga no valsts budžeta ieņēmumiem, ja runājam par tiem pakalpojumiem, ko valsts apmaksā.
Pagaidām. Vienīgais, kas šobrīd no statistikas ir zināms, – ir ļoti pārtērēti līdzekļi, kas ir domāti medikamentiem, ambulatorajai ārstēšanai. Tātad tur ir problēmas. Iespējams, to izjūt aptiekas.
Valsts apmaksā pilnībā vai daļēji ambulatorajai ārstēšanai tā saucamos kompensējamos medikamentus. Varbūt tur ir saspringtāka situācija. Taču konkrēti es nezinu.
– Štatu samazināšana medicīnas nozarē varētu notikt?
– Es domāju, ka nē. Ja kopumā runā par resursiem, jāņem vērā Veselības ministrijas viedoklis, ka šajā situācijā visu laiku ir bēdīgi. Jaunu ārstu kadru sagatavošana velkas līdz pat desmit gadiem. Mācās relatīvi maz cilvēku. Ir satraucoša ārstu vecuma struktūra. Lielākā daļa ārstu ir pirmspensijas vecumā. Ir tādi, kas strādā un ir pensijas vecumā.
– Varbūt rajonā trūkst mediķu?
– To vislabāk zina pacienti. Principā rajonā ir 14 ģimenes ārstu prakses – 7 pilsētā un tikpat pagastos. Vidējais pacientu skaits vienam ģimenes ārstam ir 1600 cilvēku. Nevar pateikt – trūkst vai ne. Daudz kas atkarīgs no tā, kādas pacientiem ir vēlmes, kādas ir viņu ērtības. Taču jāsaprot, ka mediķu koncentrācija tiek plānota uz noteiktu iedzīvotāju skaitu. Tiek domāts par ekonomisko pamatojumu. Varbūt tiešām loģiski ir, ka šauras jomas speciālisti atrodas reģiona centrā vai pat Rīgā. Par to ne vienu reizi vien ir runājuši veselības politikas veidotāji.
Darbs ir jāpadara intensīvāks, un specializētie pakalpojumi ir jākoncentrē tajās vietās, kas ir blīvāk apdzīvotas. Tas tā dabīgi veidojas. Piedāvājums ir lielāks tur, kur lielāks pieprasījums. Uzreiz jāpasaka, ka šeit, Gulbenes rajonā, iedzīvotāju skaits nav pietiekams, lai uz vietas atrastos visi tie ārsti speciālisti, kurus mēs vēlētos.
– Kādu redzat medicīnas nākotni jaunveidojamajā novadā?
– Visi skatās uz Gulbeni kā uz tādu piemēru, kur nevajadzētu būt problēmām nevienā jomā, ieskaitot medicīnu. Novads rajona ietvaros – tas ir saprātīgi un racionāli. Nav jādala manta. Tas atkrīt.
– Kā vērtējat sabiedrības vēlmi diskutēt par mediķu un pacientu attiecībām? Piemēram, saistībā ar neseno publiskoto gadījumu, kad zīdaiņa mamma izņēma savu bērniņu no Gulbenes slimnīcas un devās turpināt ārstēšanos Valmierā?
– Es piekrītu tiem, kas uzskata, ka tā ir bijusi vētra ūdens glāzē. No šādiem gadījumiem neviens nekur nav pasargāts. Tādi notiek. Mēs esam dažādi. Dažāda ir izpratne no pacientu un ārstu puses. Domāju, ka tā būs arī uz priekšu. Nekādi no tā nevarēs izvairīties. Tikai jautājums ir par to, kā tas izskan.
Ārsts savai profesijai tiek gatavots desmit gadus. Pacients ir ar emocijām, personisko pieredzi, viņam varbūt svarīgi pavisam citi aspekti. Pacients nekad nebūs gatavs līdzvērtīgi ārstam izvērtēt konkrēto gadījumu. Arī sabiedrība nespēj līdzvērtīgi mediķiem izvērtēt katru atsevišķo gadījumu. Katrs gadījums jāizvērtē profesionāli. Droši vien tam vispār nevajadzētu nonākt publiskā apspriešanā.
Bet ja pacienti paši vēlas? Cilvēki vēlas apspriest jautājumus, kas nav izrunāti.
Par ko īsti runāt? Informētības un zināšanu līmenis nav salīdzināms pacientam ar ārstu un sabiedrībai ar ārstu. To nekad nevarēs novērtēt. Jebkurš mediķis arī kompetents savā specialitātē, taču nav profesionālis cilvēcisko attiecību jomā.
– Vai tad mediķiem psiholoģiju nemāca?
– Iespējams, ka tagad tas ir ietverts mācību programmā. Bet es nezinu, vai padomju laikos vispār par tādu disciplīnu gāja runa. Par Freidu, psihoterapiju vai psihoanalīzi…
– Vai nav tā, ka pacients savā nekompetencē emocionāli grimst arvien dziļāk, ja mediķi neizskaidro šķietami vienkāršas lietas?
– Varbūt šai te komunikācijas problēmai ir jāpievēršas. Bet parastā prakse ir tāda, ka mediķi ir profesionāļi un izvairās no liekvārdības, ko pat daudz pateikt reizēm nozīmē cilvēku satraukt vēl vairāk. Ir pat dzirdēts – jo lielāks profesionālis, jo mazāk runā. Vienkārši ārsts izdara to, kas viņam liekas pareizi.
– Kur tad pacients var vērsties, ja nav apmierināts ar mediķu darbu vai attieksmi?
– Tā ir Veselības inspekcija, Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija, tas ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Tur strīdīgos gadījumus izvērtē, pieaicinot klāt profesionāļus. Pacienti var jautāt pēc padoma, kur sūdzēties, vēršoties jebkurā oficiālā valsts vai pašvaldību iestādē. Tur paskaidros.
Profesionāli risināt konfliktsituāciju, izvērtēt mediķu iespējamo nekompetenci ir iespējams vienīgi institūcijās, kas uzrauga mediķu darbu.
– Vai ērtāk nebūtu jau sākotnēji izvairīties no pārpratumiem, atrisināt tos uzreiz?
– Sociālā un medicīnas joma vienmēr ir bijusi dramatiska. Saskarsmes kultūra mums katram lielā mērā ir iedzimta vai iemācīta ģimenē kopš bērnības. Arī vide veido cilvēku, attiecības. Protams, reizēm varbūt arī kāds mediķis var grēkot šajā ziņā. Tomēr mediķis, pirmkārt, atbild profesionāli.
Ja attiecību tēmas tiks iztirzātas publiski, tad mediķi no tā norobežosies, jo pirmajā vietā ir katra pacienta individuālo problēmu risināšana. Mediķis šajā procesā, veicot savus amata pienākumus, nesaskaras ar visu sabiedrību. Priekšā ir konkrētais pacients ar sūdzībām par objektīvo stāvokli, kas ir novērtējams, ar izmeklējumiem, mediķis rīkojas, ņemdams vērā to visu. Emocionālā attieksme, kas ir līdzās, – cik kuram tas ir aktuāli. Biežāk nē.
Ideālajā variantā ārstam būtu jāprot atrast pareizos vārdus, intonāciju, laiku un vietu, kurā brīdī pacientam ko pateikt. Kanoni nosaka, ka ārstam ir jāsniedz paskaidrojumi pacietam saprotamā veidā. Droši vien ir vajadzīga speciālas mācības ārstiem tieši psiholoģijā.
– Varbūt ekonomiskās krīzes apstākļos cilvēki savu negatīvismu vispirms vērš pret medicīnas nozari, mediķiem?
– Ir vārda, izpausmes brīvība. Taču ārsts jau neparadīs cilvēkam, kur ir izeja no ekonomiskās krīzes. Protams, ka tas ir stress, bet tas, kā zināms, vienmēr ir subjektīvs. Viss ir atkarīgs no attieksmes. Tas ir psihoanalītiķu jautājums. Stress piemeklē konkrētu indivīdu. Kā pats cilvēks to uztver, tā diemžēl vai par laimi arī ir. Salīdzinot ar laiku, kad bija bezmaksas medicīna, šodien ir palielinājušās iespējas un pacientu prasības veselības pakalpojumos. Sabiedrība bieži vien ir izvēles priekšā: var atļauties vai nevar, var izvēlēties vai ne. Bieži vien nevar. Arī paši turīgākie pacienti nevar atļauties visu, ko vēlētos. Tā tas diemžēl ir.
– Būtiski ir tas, ar kādu garastāvokli pacients nāk pie mediķiem?
– Neviens jau starojošs un priecīgs pie ārsta neiet. Ja nu vienīgi uz kādu profilaktisko izmeklējumu, zinot, ka ir pilnīgi vesels. Protams, ka visi pie ārsta iet jau ar tādu zināmu satraukumu. Bet šo satraukumu ne vienmēr var novērst. Ir jāvēršas pie cēloņa. Kādēļ ir radusies saslimšana? Stress ir sekundārs. Grūti iedomāties, kā tas izskatītos, ka visi mediķi pacientus pie slimnīcas sagaidīt smaidoši un aicinātu apkampties, samīļoties, sabučoties, parotaļāties un tikai tad doties tālāk. Tas ir nereāli. Tas ir jāsaprot katram pieaugušam cilvēkam. Bērni jau no mazotnes ir jāmāca pieklājībai un pacietībai.
– Tātad dakterim, kā tautā saka, nav jāiepatīkas saviem pacientiem?
– Droši vien, ka nē. Tas nav profesionāli. Patikšanas vietā ir jābūt spējai uzticēties tam vai citam ārstam. Bieži vien tas, ko pacients ārstam atklāj par savu veselību, ir intīmi. Tātad pacients uzticas un tic ārsta profesionālajai kompetencei un pieredzei. Ārsta līdzi jušana pacientam ir ierobežota. Vai tas ir labi, ja ārsts nevar naktī mierīgi gulēt, kaut ko smagu atceroties? Tad tas droši vien atsauksies uz nākamās dienas pacientiem, vai tas būs taisnīgi? Ar ko šodienas pacienti ir sliktāki par vakardienas?
– Vai mūsu mediķi streikos 30. un 31.oktobrī?
– Man nav tādas informācijas. Mediķi rīkosies saskaņā ar likumu. Katrā ziņā akūtā neatliekamā palīdzība netiks traucēta.
– Kā vērtējat mediķa profesijas prestižu Gulbenes rajonā šodien?
– Veselība pati par sevi ir vērtība, kas nozīmīga gan indivīdam, gan visai sabiedrībai kopumā. Tā amplitūda, kā indivīdi šodien vērtē mediķus, ir stipri paplašinājusies. Tomēr vidējais aritmētiskais sabiedrības viedoklis ir nemainīgs. Mediķa profesija ir diezgan prestiža. Tomēr atalgojums par to neliecina. Sabiedrībā zema ir interese par iespēju apgūt šo profesiju, kas prasa no cilvēka lielu atbildību. Nerunājot par tiem, kas ģībst, ieraugot asinis. Arī pacientu informētība ir palielinājusies, taču tā nav sistemātiska, atrodas populārzinātniskā līmenī. Tie bieži vien ir reklāmas triki, kuru pamatā komerciāla interese.
