au divas nedēļas ogoju katru dienu. Katru dienu pulksten 4.00 kopā ar citiem ogotājiem izbraucam no Gulbenes uz mežu. Aptuveni sešas stundas es katru dienu lasu ogas. Dienā salasu aptuveni 40 kilogramus melleņu, rekords bija 52 kilogrami. Tas nav viegls darbs. Taču es nesūdzos.
Vasarā ogās esmu braucis regulāri jau kopš piecu gadu vecuma. Zinu ogu vietas un protu ātri strādāt. Cienu katru cilvēku, kurš spēj izturēt šādu smagu darbu. Ogas lasa arī daudzi mazi bērni, lai nopelnītu naudu skolai, lai nopirktu burtnīcas. Senāk bija tā, ka valstī meža ogas varēja pārdot uzpircējiem par vienoto cenu. Tagad ir brīvais tirgus.
Es to visu ļoti labi saprotu. Bet vēl pirms četriem gadiem noskaņa šajā biznesā bija pavisam citāda! Toreiz cilvēks, kurš uzpirka ogas, pats mūs veda uz mežu un atpakaļ, pa ceļam piestāja “benzīntankā”, izmaksāja ogotājiem šņabīti un snikerus. Tad mēs bijām sava blice. Tagad tā vairs nenotiek – uzpircējs iznomā kaut kur busiņu, kas mūs izvadā trīs maiņās, bet nekādu tādu attieksmi kā agrāk mēs vairs pret sevi nejūtam. Senāk jau ogu uzpircēju nebija tik daudz kā tagad, kad to saviesies tik, cik sēņu pēc lietus.
Šovasar mūs, ogotājus, sarūgtina rotaļas ar melleņu cenu. Pašā sezonas sākumā, kad mēs Gulbenē uzpirkšanas punktā mellenes nodevām par 0,80 latiem kilogramā, Valmierā un Alūksnē šī cena jau bija 1,50 lati par kilogramu. Jājautā, kurš uz tā rēķina iedzīvojas? Tikai ka uzpircēji! Viņi taču nedēļā uz mūsu rēķina nopelna aptuveni divus tūkstošus latu! Satriec tas, ka netiek pienācīgi novērtēts ogotāju darbs.
Ko es iesaku? Ogotājiem pašiem jāorganizē savs transports, kas aizved, atved un nogādā savāktās ogas tajā pieņemšanas punktā, kur tobrīd ir vislabākā cena. Ja šī cena atšķiras par 20 vai 30 santīmiem, tas jau ir ievērojams guvums. Un tas ir svarīgi katram ogotājam! Nav noslēpums, ka piesūkušās ērces izņemšana slimnīcā vien maksā vairākus latus! Bet man šovasar vajadzēja izņemt jau trīs ērces!
