“Nav labākas pārdomu vietas par kapsētu!” tā reiz man sacīja kāds labs cilvēks, kura vairs nav starp mums. Es toreiz nesapratu. Man bija vēl tikai 18. Taču – jo ilgāk dzīvo, jo mazāk baidies no nenovēršamā. Jo trauslāka šķiet šķirtne starp šo un viņu sauli. Kapos ir sajūta, ka visi jau tepat vien līdzās esam. Kapi ir dvēseliska satikšanās vieta ar visiem tiem mīļajiem, tuvajiem, katram mums svarīgajiem cilvēkiem, kuru personības iespaids nav dzēšams no manas, tavas atmiņas. Un tā – kamēr vien elposim.
Tici vai ne, bet, tiklīdz domās parunāties sauc dārgu cilvēku no viņas saules, tuvumā sajūti putna spārnus un balsi vai ieraugi brīnumainu tauriņu, vai darbīgu biti. Jautā un sevī dzirdi atbildi. Ir labi tā parunāties. Sirds kļūst viegla un prāts skaidrs. Kā pamostoties no sapņa un vēl sajūtot blakus savu vecmāmiņu vai kāda cita sirdij dārga cilvēka klātbūtnes svētību. Un tad nav vairs vārda “reiz bija”. Joprojām ir!
Reizēm liekas – kāpēc gudri, labi, talantīgi cilvēki no dzīves aiziet tik ātri? Kāpēc strādā, rada, sevi netaupot? Vai viņiem liekas, ka nedrīkst atstāt nepadarītu nevienu darbu? Un spēki pieviļ, pēkšņi zūd… Tad izrādās, ka nav visspēcīgu, nav neaizvietojamu darbinieku. Taču ir neaizvietojami cilvēki – mūsu tuvie, mīļie, vienīgie. Par kuriem sāp sirds, kad viņu soļi rimst. Viņu pietrūkst. Un tad ir dusmas uz steigu, uz darbu nastu, zem kuras šie cilvēki sagumuši. Tomēr reizē mierina nojausma: tāda bijusi viņu pašu izvēle. Un tā ir jāciena. Kad nemitīgās darbošanās kaujas lauks ir atstāts, izrādās, ka pašiem labākajiem kareivjiem nekad nav bijis aizsargbruņu…
