Policija atgādina iedzīvotājiem, ka šodien pie iestāžu, uzņēmumu un organizāciju, kā arī dzīvojamajām ēkām jābūt izkārtam Valsts karogam.
Aizliegts lietot bojātu, izbalējušu, netīru vai citādi nepiemērotu Latvijas valsts karogu. Valsts karoga lietošanas principus atbilstoši mūsdienu starptautiskajai praksei un protokola normām nosaka Latvijas valsts karoga likums. Par Latvijas valsts karoga pacelšanas veida un kārtības pārkāpšanu paredzēta atbildība – naudas sodsu līdz 30 latiem. Par klajas necieņas izrādīšanu Latvijas valsts karogam, ģerbonim vai himnai uzliek naudas sodu līdz 250 latiem.
Ar šādas informācijas izplatīšanu plašsaziņas līdzekļos sākās mana darba diena 11. novembrī. Rīt – 18. novembris. Cik daudziem no mums rīts sāksies ar KAROGA PACELŠANU PIE MĀJAS? Cik bieži mēs aizdomājamies par šīs noliktās kārtības nacionālo nozīmi?
Kādas domas domājam, karogu paceldami? Ko karoga esamība vai neesamība liecina par valsti un cilvēkiem, kas tajā dzīvo?
Cik karoga esamība vai neesamība pie mājas ir PAŠgribēta, cik pienākuma un likuma noteikta?
Man bija tā laime šogad 11. novembrī, Lāčplēša dienā, tikties ar vairākiem Valmieras iedzīvotājiem, kuriem man ir jāsaka liels paldies par tā rīta sarunām. VISIEM todien sastaptajiem – gan tiem, kas laiski dzēra rīta kafiju un vēl nebija pamodušies, lai izliktu karogu, gan tiem, kas bija vispār aizmirsuši, un tiem, kas, nikni uz visu pasauli, vaino valsti pat tajā, ka nauda karogam jau divdesmit gadus nepietiek… Bet vislielākais paldies Jānim Eglītim, sirmajam kungam, kas karogu izlika ar TĀDU lepnumu acīs, ka aizmirsās tie trīs iepriekšējie – gan kafija, gan malka, gan tukšie masti un Valmieras iecirkņa Kārtības policijas nodaļas priekšniekam Indulim Rūsim, kurš atrada laiku, lai aprunātos ar visiem torīt sastaptajiem. Gan tiem, kam karogs pie mājas lepni plīvoja, gan tiem, kas gandrīz rupji atcirta, ka „karoga nav un nebūs”.
Pēc iepazīšanās ar situāciju pilsētā sekoja īsa saruna, kurā Indulis Rūsis pateica vārdus, par kuriem domāju arī šobrīd – Ne jau man, ne Tev, ne likumam tik daudz karogu vajag, kā tiem tagad jau sirmajiem vīriem, kas gāja un cīnījās. Gāja un neprasīja, kas man par to būs? Vai man pensija būs? Vai man cieņa būs? Vai tik mans kaimiņš nebūs bagātāks par mani? Ieskaties sevī, uzjautā sev, ko TEV nozīmē karogs pie mājas? Kāda ir Tava atbildība pret tiem, kas lielajos vēstures griežos pieņēma lēmumu BŪT. Būt Latvijai. Būt latviešiem. Būt valsts karogam, himnai un ģerbonim. Man būt un maniem bērniem būt.
Tikai pateicoties torīt sastaptajiem cilvēkiem, uzdevu sev šos jautājumus. Nekad agrāk nebiju aizdomājusies, kā tas īsti bija, kad nu jau vairāk nekā pirms 20 gadiem sarkani zilo karogu nomainīja sarkanbaltsarkanais. Ar kādu lepnumu to nesām un cik daudz to bija. Visur! Uz ielām, pie mājām, cilvēkos. Kad gājām pa ielu, brīžam varēju brīnīties kā mazā Bille, kuru vecmamma, pie rokas stingri turēdama, veda uz Ulmani skatīties.
Šodien skats ir atkal mainījies. Un jautājums paliek atklāts: vai 18. novembra rīts sāksies ar KAROGA PACELŠANU PIE MĀJAS?
P.s. Vai brīdī, kad paceļam valsts karogu, maz apzināmies, cik patiesībā DAUDZ mums ir dots? Cik DAUDZ mums pieder?
Valsts, kurā dzīvojam. Simboli, kas pieder tikai mums. Zeme, uz kuras stāvam, un māja, pie kuras slejas karoga masts, kas diemžēl bieži paliek tukšs pat īpašajās dienās.
