Jo diena, jo vairāk nepatīkamu pārsteigumu. Tā varētu teikt par kārtējiem nodokļiem, kas šoreiz skar nekustamo īpašumu. Finanšu ministrijas priekšlikumos ieteikts nekustamā īpašuma nodokli piemērot dzīvokļiem no 50, bet mājām – no 100 kvadrātmetru platības.
Absurdi vien šķiet tas, ka no ministrijā izskatītā varianta, ka jāņem vērā iedzīvotāju skaits noteiktajā platībā, tik vieglprātīgi (bet varbūt apzināti) ir atteikušies. Tendence augšā smalki izdomāt, lai zobrata zobs neķertu sev pietuvinātos cilvēkus, Latvijā sit augstu vilni. Nav jābrīnās, ka krīzes pārvarēšanas slogs joprojām tiek novirzīts uz tautas pleciem, kurus jau tā pie zemes spiež bezdarbs, kredītsaistību jūgs, ikdienas rēķinu kalns un izmisuma pilnās rūpes par izdzīvošanu. Valsts laikam tādējādi “rūpējas” par savu iedzīvotāju sirdsmieru. Nav jābrīnās, ka Latvijā palielinājies pašnāvību skaits. Toties “galotnes” tikmēr lauza galvas, kā apiet ar līkumu savu labumu. Grūti taču atteikties no treknās dzīves, bet tie, kas iztikuši ar mazumu, izdzīvos arī turpmāk! Tāda ir bagāto filozofija.
Līdz asarām smieklīga šķita masu saziņas līdzekļos vakar paustā Latvijas Bankas prezidenta Rimševica cīņa par savu “mazo” algu (apmēram 8000 lati mēnesī!), kas ir trīs reizes lielāka par valsts prezidenta atalgojumu. Vai nebūtu vienkāršāk mūsu valstij tik grūtajos laikos simtprocentīgi visiem tās iedzīvotājiem kādu gadu pāriet uz minimālo algu? Esmu pārliecināta, ka šai godīgi realizētai akcijai būtu pozitīvi rezultāti. Varbūt tad nevajadzētu ar tautai veikli noņemto un no Starptautiskā Valūtas fonda aizņemto naudu glābt “Parex” banku, stutēt “airBaltic” un slepus darīt vēl daudz ko citu.
