Es nerunāšanu par sportisko pusi un sasniegumiem, jo domas ir dažādas katram spēlētājam, fanam, gulbenietim, kluba vadībai. Sirds ir pilna par “Buku” lietu – kā bija un kā beidzās. Varu runāt “Buku” veco spēlētāju vārdā. Mēs zinām, kas notika pagājušajā gadā un pirms tam. Man, Gulbenes patriotam, nav saprotams “Buku” statuss. Par to ir atbildīgi cilvēki, kas to visu noveda līdz tādam stāvoklim.
Klubs palika parādā visiem spēlētājiem divas vai trīs mēnešalgas. Parāda summa katram spēlētājam individuāli atšķiras atkarībā no līguma nosacījumiem un summas. Protams, klubs palika parādā arī trenerim, menedžeriem, komandas masierei, nesamaksāti bija arī autobusa nomas izdevumi. Palika parāds Gulbenes viesnīcā, kur dzīvoja treneris. Netika samaksāts par ēdināšanu ģimnāzijas ēstuvē, kur spēlētāji drīkstēja pusdienot katru dienu divu latu apmērā. Parāda summas ir dažādas un nav mazas. Varbūt es kādu vēl nepieminēju un nezinu, bet lielos vilcienos tie būtu visi. Saskaitot kopā šīs summas, iznāk aptuveni 30 000 lati.
Visas nepatikšanas sākās jau 2008.gada novembrī. Klubam bija problēmas izmaksāt algas, decembrī – tas pats, un mums neviens neko nepaskaidroja un neatnāca pateikt, ka klubam ir finansiālas problēmas. Menedžeris telefoniski komandas kapteinim un jautājumu, kad būs nauda, atbildēja: “Tuvāko dienu laikā.” Tā tas turpinājās no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu.
Protams, mēs, sportisti, trenējāmies tālāk un darījām savu darbu. Mums tikai solīja. Mēnesi neizmaksāta alga mums bij normāla lieta. Kaut kā ar mokām beidzās finanšu gads. Kluba vadība solīja, ka nākamajā gadā nebūs tādu problēmu, jo būs Armijas sporta kluba nauda, būs jauni sponsori. Mums esot tikai jāspēlē un jādara savs darbs. Visi šie solījumi bija, gaidot 2009.gada atnākšanu. Acīs skatoties, kluba vadība nāca un meloja. Un tad sākās patiesā dzīve – ar 1.janvāri.
Mēs spēlējām strādājām un mēnesi nevienu no vadības neredzējām ne spēļu laikā, ne treniņos. Neviens pat neinteresējās, ko darām, kas notiek. Algu izmaksa arvien vairāk kavējās. Solījumi izrādījās tukši. Sākās attaisnošanās, ka Armijas sporta klubs nepārskaita naudu un Aizsardzības ministrijā iestrēguši papīri. Ka nākamajā nedēļā būs.
Tā mēs gaidījām no nedēļas uz nedēļu. Vienu brīdi klubs bija parādā divarpus mēnešus, mēs bijām tuvu izmisumam. Gribējām neiet uz treniņiem, boikotēt pat spēli, bet to neizdarījām, jo cerība un patriotisms pret Gulbeni, pienākums pret faniem, kā arī pašcieņa neļāva tā rīkoties. Turklāt, ja draudētu, ka nespēlēsim un neiesim uz treniņu, mūs vienkārši varētu sodīt par līguma nepildīšanu un noņemtu no algas naudu, bet soda procenti ir bargi. Tā nu mūs iespieda stūrī un neko nevarējām darīt.
Un tad komandu pameta Edmunds Gabrāns. Tas ir atsevišķs stāsts, kā viņš vienkārši vienā dienā pameta komandu un aizbrauca spēlēt basketbolu Ukrainā. “Buku” spēlētājiem tika paskaidrots, ka viņš ir slims, kaut kluba vadība zināja, kur palicis šis spēlētājs. Un atkal tas notika slepus. Katrā ziņā tas bija ļoti liels nesmukums jau tā saspringtajā situācijā.
Šajā likstu brīdī komandu pameta arī Artūrs Brūniņš. Kaut gan jāsaka, ka pareizi vien darīja. Taču šajā situācijā “Buki” palika bez spēlētājiem. Tas bija izšķirīgo cīņu laiks. Komandā pēc janvāra palikām vairs tikai astoņi spēlētāji, no tiem jaunie – trīs. Reāli nebija, kam spēlēt. Treniņos mēs pat nevarējām spēlēt, jo komandā trūka spēlētāju. Treneris Edmunds Valeiko pats piedalījās treniņos un vienlaikus vadīja tos. Tas bija absurds.
Nonācām līdz situācijai, ka bija jālūdz Gulbenes sporta skolai direktora Normunda Aizpura personā, lai “Bukiem” aizdod jaunos talantus no jaunatnes līgas, lai šie puiši nāk, trenējas un brauc uz spēlēm, kad vien viņi var. Nevarēju iedomāties, ka šis lūgums būs sākums karam. Vārda tiešā nozīmē – karam! Karam starp sporta skolas treneriem un “Bukiem”. Sporta skolas treneri protestēja, ka mēs paņemam jaunos. Drīz vien viņus vairs nelaida piedalīties “Buku” treniņos.
Beigās sašūmējās viss. Jauniņie komandā lielajam basketbolam vēl nebija gatavi, naudas arī nebija un loģiski, ka mēs sākām zaudēt. Spēlētāji varēja mēnesi pievērt acis, divus menešus, bet beigās vairs negribējās spēlēt. Tomēr joprojām ticējām meliem un spēlējām. Treneris no mums spieda arā visu, ko vien treniņos un spēlēs varēja izspiest. Tajā pašā laikā es zināju, ka tad, kad aiziešu mājās, man nebūs, par ko nopirkt maizi vai veļas pulveri, lai izmazgātu sasvīdušo sporta tērpu.
Sezonu pabeidzām līdz galam, līdz līguma pēdējam datumam. Klubs palika parādā trīs mēnešu algu, neskaitot līgumā paredzētās citas summas un bonusus. Sezonas pēdējās spēles vispār bij šausmīgas. Andrejs Jansons guva traumu. Mums trūka, kas iziet spēles laukumā. Mēs ziedojām savu veselību, nervus, lai tikai klubu saglabātu un lai tas pastāvētu arī turpmāk.
Taču patiesība ir tāda, ka jau pagājušā gada decembrī kluba vadība zināja, ka “Buku” pastāvēšana ir uz jautājuma un ka viņiem janvārī nebūs naudas, ko samaksāt. Kāpēc viņi to neteica, kāpēc toreiz meloja mums? Viņiem nepietika drosmes pateikt, ka klubs bankrotējis. Visu vainu novēla uz Armijas sporta klubu, norādot, ka tam jāsamaksā solītos 50 000 latus, ko dara arī šobrīd. Bet taču varēja godīgi pateikt spēlētājiem, ka naudas nav un viss, ka jālauž līgumi un ka mums jāmeklē cits darbs.
Sanāk, ka es nospēlēju “Bukos” trīs mēnešus par brīvu un vēl arī zaudēju darbu. Kas par to atbildēs? Kas notika ar klubu, kura vairs nav? Kādam ir jāuzņemas atbildība. Norakstīt visu uz krīzes rēķina nevar.
Es pats personīgi esmu bijis kluba prezidenta Nikolaja Stepanova darba kabinetā reizes piecas uz pārrunām, prasot, lai atdod samaksu par padarīto darbu. Stepanova kungs ļoti demokrātiski mums vienmēr savā manierē mēdza paskaidrot, ka šo jautājumu risina un pie tā piestrādā, ka viņš neko nevar darīt, ka pie visa vainojama krīze un Armijas sporta klubs. Stepanova kungs lika mums manīt – ja viņš uzvarēšot vēlēšanās, mūsu jautājumu agri vai vēlu atrisinās. Vēlēšanu rezultāts mums ir zināms. Tas laikam nozīmē, ka savu naudu mums, “Buku” vecajiem spēlētājiem, nekad neredzēt.
Mani satriec N.Stepanova attieksme pret visu notiekošo, viņa neizdarība un vienaldzība, bet tajā pašā laikā stāsta, ka visur, kur vien viņš ir ārpus Gulbenes novada, cilvēkiem stāsta, cik ļoti viņš lepojas ar “Bukiem”. Neaizmirsīsim, kādu ieguldījumu “Buki” ir snieguši visā Latvijā, reklamējot Gulbeni. Pajautājiet ikvienam ārpus Gulbenes novada, ko viņi zina par šo apdzīvoto vietu. Atbilde skanēs – “Buki”!
Stepanova kungs veiksmīgi ir izmantojis šo zīmolu, bet, kad klubam radās finanšu problēmas, viņš nedarīja neko. Klubs faktiski bankrotēja pārdesmit tūkstošu latu dēļ.
Šinī stāstā ir vēl “Buku” menedžeris Sandis Čilipāns, kas lielā mērā ir vainīgs, ka viss ir noticis tieši šādi.
Bija vēl viens variants dabūt “Buku” naudu no Armijas sporta kluba, braucot pārstāvēt to Lietuvā, pasaules sporta spēlēs. Tā nu mēs brīvprātīgi aizbraucām trīs cilvēki no “Buku” vecā sastāva. Tas notika jūnija sākumā. Ar cerību braucām, ka par to “Bukiem” atdos naudu, bet – nekā. Un tad mans mērs bija pilns. Es iesniedzu tiesā prasību pret “Bukiem” par algas piedziņu. Tiesa ir notikusi un uzvara tajā ir gūta. Klubam man ir jāsamaksā līgumā paredzētais un neizpildītais.
