Atnāk pie manis mājas vecākā un prasa, lai parakstos. Par ko gan? Par to, ka mūsu daudzdzīvokļu mājai vajagot renovāciju jeb, vienkāršāk runājot, remontu. Vajag jaunus logus un ārdurvis, vajag siltināt sienas, novākt šīferi un uzlikt kārtīgu jumtu. Skaidrs, ka vajag! Parakstos ar’.
Pārnāk mājās sieva no veikala un plēš matus. Brēc uz mani nebalsī, ko es esot izdarījis. Viņa – vienīgā ģimenes pelnītāja, bērnu un vīra uzturētāja – tagad dabūšot atmaksāt uz 10 gadiem ņemamu kredītu, jo es, nejēga, esot par to parakstījies. Kā tā? Ne par kādu kredītu taču nebija runas?! Es tikai izteicu piekrišanu tam, ka mājai vajag remontu. Un tikai par to vien arī parakstījos, ne jau par kredīta ņemšanu.
“Kas tu, Anton, glups esi, vai? Kā tev liekas, par kādu naudu to remontu veiks, ja mājā visi dzīvokļi privatizēti?” sieva šņāc. Viņa turpina pikti: “Vai būšu darbspējīga vēl 10 gadus un spēšu kredītu atmaksāt? Paskat, tu, Anton, jau 10 gadus neesi darbspējīgs. Nespēsim maksāt, ar tiesas lēmumu izliks mūs no dzīvokļa. Nomirsim mēs, vēl mūsu bērni turpinās kredītu atmaksāt.”
Skatos uz sievu, klausos un domāju. Nu, kur man bijušas acis, kur prāts! Esmu apprecējis gnīdu, skopuli un žēlabu tarbu. “Antonij,” es pateicu stingri, kā vīram pienākas, “vajadzēs un maksāsi! Ne to vien padomju laiku sievietes ir spējušas un spēs!”
Pie šiem vārdiem mana Antonija kļuva gluži mēma. Tikai izdvesa: “Pasaki man, Anton, kam man tas ir vajadzīgs? Tas, piedod, bet līdzinās izvarošanai. Man liekas, Anton, tu ar tiem kredīta garantieriem būsi meties uz vienu roku, ja?!”
Atvainojiet, bet primitīvi gan tie bābieši domā. Kā var kopā savilkt mājas renovāciju ar piespiedu seksu? Man ir kauns par tevi, Antonij! Vai dzirdi? Ej un strādā! Ja nevari pietiekami nopelnīt vienā maiņā, ej strādā divās! Tāpat arī tie mūsmāju pensionāri. Ko gaužas? Lai piehaltūrē. Var taču kādu jaunu “točku” vai “bordeli” izveidot. Un nauda nāks!
