Vēl nemaz tik sen izskanēja kārtējā satraucošā ziņa par to, ka no vīrieša vardarbības cietusi, diemžēl ar bēdīgām beigām, sieviete. Rakstu nosaukumi kliedzoši, komentāri – tādi paši. Lasīju un domāju…
Kāds šinī situācijā vaino policiju, ka nekā nedara, kāds sociālo dienestu, ka laikus nekas netika manīts, kāds – māti par to, ka nav mācējusi audzināt savu dēlu. Bet kas tad ir vainīgs pie tā visa – dienesti, mātes, sievietes pašas vai vienkārši likumsakarības? Kas to lai zina… Var vainot visus vai nevainot nevienu…
Pastāstīšu situāciju iz dzīves… Ir man paziņa – triju pirmsskolas vecuma bērnu mamma, precējusies, protams, un dzīvo kopā ar ģimeni divistabu dzīvoklīti daudzdzīvokļu mājā. Nav no dzērājiem, taču iedzer gan viens, gan otrs. Tas nebūtu vēl nekas. Reiz tā ģimene atnāca ciemos pie mums – vakars bija jauks, bērni izdauzījās, paspēlējās, mēs pasēdējām. Nenoliegšu – mazliet iedzērām. Kad atvadījāmies un mūsu ciemiņi devās prom – viss bija vislabākajā kārtībā. Kas notika, nezinu, taču pēc pusstundas, stundas atskanēja telefona zvans un klausulē dzirdēju jau histēriski kliedzošu sievieti, kas sauca pēc palīdzības, jo vīrs viņu sitot un dzenot ārā no mājas ar bērniem. Bija vēls – malā nepalikām un gājām ar vīru raudzīt, kas tur notiek. Skats nebija no tiem labākajiem – durvis atvēra sieviete, uz rokām viņai bija mazākais no bērniem, vienā no istabām pie aizvērtām durvīm klusi kā pelītes gulēja divi lielākie bērni, bet otrā istabā uz grīdas pakritis gulēja vīrietis. Piere bija pārsista, acīmredzot no kritiena. Taču tas netraucēja izteikt draudus bērnu mātei. Tā kā samierināt abus neizdevās un lūgums, lai vismaz bērnu dēļ iestājas klusums dzīvoklī, netika sadzirdēts, ieteicām saukt policiju. Sieviete ar abām bija par to, lai vīrieti savāc prom, jo baidoties palikt ar vīru divatā.Nākamajā rītā saņēmu īsziņu no sievietes par to, ka viņai vīra pa nakti esot palicis žēl, viņa iešot uz policiju un atsaukšot savu iesniegumu. Sacīts, darīts.
Likās, ka šajā ģimenē iestājies miers, vīrs savu kļūdu ir sapratis un otrreiz tādu vairs nepieļaus. Taču tas nevikās ilgi – šāda laime. Atkal zvans, atkal sauciens pēc palīdzības, tikai šoreiz, lai nebūtu jāsauc policija – vīrietis pats aiziet prom no mājām, bet sieva zvanās un meklē, kur tad razbainieks palicis.
Pēc šādiem vairākiem gadījumiem uzsāku ar sievieti sarunu, ka kaut kas ir jāmaina dzīvē – tā nevar dzīvot, bērni patstāvīgā stresā, skandāli, trokšņi mājās. Prasu viņai, vai tas vajadzīgs? Varbūt, ka ir jāmaina kaut kas? Bet atbilde skanēja nepārprotama – bērniem ir vajadzīgs tēvs, tāpēc es no viņa nešķiršos! Man tikai atlika nopūsties un pajautāt – TAD KĀPĒC TU PALĪDZĪBU MEKLĒ BRĪDĪ, KAD TEVI SIT, ja pati neesi gatava darīt neko, lai tas mainītos?
Es labi zinu, kā ir dzīvot, kad mājās valda nesaskaņa, skandāli, kautiņi – un iemesli, kāpēc tas sākas ir dažādi, reizēm pat tādus nevajag. Es labi zinu, cik grūti ir pieņemt lēmumu aiziet no vīrieša, kad visas cerības, ka kaut kas mainīsies, ir zudušas. Es labi zinu, ka aizejot sieviete maina savu un savu bērnu dzīvi. Nav viegli, toties ir mierīgi un klusi – bez skandāliem, bez jandāliņiem, bez pārmetumiem.
Ko es ar to gribēju pateikt? Jā, varbūt policija šādos skandālos neko nedara – savāc tikai uz diennakti un palaiž atpakaļ mājās. Bet viņiem jau nav nekāda pamata kaut ko tālāk darīt, jo nereti sieviete nākamajā dienā savu iesniegumu policijā ir atsaukusi. Kādam tas palīdz, aizdomājas, padomā…
Ko lai sociālais dienests iesāk šādā situācijā, kad sieviete atsakās pieņemt lēmumu mainīt savu dzīvi? Uzraudzīt, iesaistīt bāriņtiesu un policiju un izņemt bērnus no ģimenes? Vai tas būs pareizākais solis?
Ko var palīdzēt kaimiņi un radi šādās reizēs, ja sieviete ik reizi apgalvo, ka mīl savu vīrieti, ka bērniem vajadzīgs tēvs, ka viņš ir vienīgais vīrietis, kas šai ģimenei ir vajadzīgs? Neko… Neko tādā gadījumā nevar izdarīt – ar laiku tikai rokas nolaižas…
Ir sievietes, kuras savu lēmumu izdara uzreiz – aiziet pēc pirmā sitiena, lielāka skandāla. Ir sievietes, kas vīrietim dod iespēju laboties, bet, ja nav rezultāta, tad aiziet…
Bet ir sievietes, kas šo iespēju vīrietim laboties dod ik pēc skandāla, ik pēc sitiena… Un vienmēr cer, ka rītdiena būs labāka, saulaināka un mierīgāka, bet nekas nemainās. Viņas kļūst par līdzatkarīgām. Pie katras reizes, kad padomā par aiziešanu, viņas sāk žēlot sevi, vīrieti, bērnus. Naktīs spilvenos raud, bet pieņemt lēmumu par aiziešanu nevar. Tā teikt: “Labāk tāds vīrietis, nekā vispār bez vīrieša!” Un tad nu ir tāds rezultāts, kā nesen Madonas pusē, kad sieviete zaudē dzīvību, cerot, ka vīrietis reiz mainīsies.
Un man atliek tikai nopūsties ik reizi, kad dzirdu sievieti runājam par to, ka vīrietis viņu sit, skandalē, bet aiziet viņa nespēj… Bet tas ir tik vienkārši…
Sievietes, Jūs esat stipras, Jūs varat… Bērni Jums paldies teiks, ja savā dzīvē izlemsiet par labu mieram un klusumam. Labāk tētis pa gabalu, nekā tētis, kas sit mammu…
