Laikā, kad daudzi
Latvijas iedzīvotāji devušies peļņā uz ārzemēm, darba devēji arvien
biežāk saskaras ar problēmu, ka trūkst piemērota darbaspēka, tādēļ
aktuāls kļūst jautājums par ārzemnieku nodarbināšanu. Protams,
apzinīgs un ilgtermiņā domājošs darba devējs vēlas nodrošināt, lai
no ārvalstīm piesaistītais darbinieks šeit strādātu legāli. Tiesa
gan, daudziem uzņēmējiem nav īstas skaidrības, kādi nosacījumi
jāievēro, kādi likumi regulē ārvalstu darbaspēka nodarbināšanu un
kāda dokumentācija jākārto, – ar šādiem jautājumiem saskaramies arī
Latvijas Darba devēju konfederācijas Vidzemes reģiona darba devēju
konsultāciju centrā.
Pirmkārt, būtiski
izprast, kuru valstu pārstāvji Latvijā tiek uzskatīti par
„ārzemniekiem” darbaspēka izpratnē. Cilvēki, kuri šeit ierodas no
citām Eiropas Savienības valstīm, šajā kategorijā neietilpst, un
viņu gadījumā viss ir daudz vienkāršāk. Taču par ārzemniekiem
patiešām tiek uzskatīti tā dēvēto trešo valstu pilsoņi – personas,
kuras nav Eiropas Savienības pilsoņi un
kurām nav brīvas pārvietošanās tiesību Eiropas
Savienībā atbilstoši Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes 2006.
gada 15. marta Regulas Nr. 562/2006 nosacījumiem jeb, citiem
vārdiem, Šengenas zonas noteikumiem.
Tomēr arī ārzemniekus minētajā izpratnē
Latvijas darba devējs var nodarbināt – ja reiz dažādu iemeslu dēļ
nav iespējams atbilstošu darbaspēku piesaistīt šeit pat. Līdzīgi kā
jebkura cita darbinieka gadījumā, protams, arī ar ārzemnieku
slēdzams darba līgums vai cita likumā atzīta vienošanās (piemēram,
uzņēmuma līgums). Tomēr ir arī papildu pienākumi, kuri jāpilda, ja
nevēlaties saņemt atbildīgo institūciju aizrādījumus un sodus par
nelegālu cilvēka nodarbināšanu.
Pirmkārt, darba devējam Nodarbinātības
valsts aģentūras attiecīgā reģiona filiālē jāpiesaka brīvā
darbavieta – ja nu tomēr izdodas piesaistīt vietējo darbaspēku.
Minētajai vakancei jābūt pieejamai vismaz mēnesi. Pēc tam, ja
atbilstošs kandidāts nav atrasts, darba devējs var vērsties
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē un lūgt apstiprināt
ielūgumu vīzas pieprasīšanai vai izsaukumu uzturēšanās atļaujas
pieprasīšanai ārzemniekam. Tiesa gan, šī kārtība ir nedaudz
vienkāršāka, ja ar darbinieku-ārzemnieku paredzēts slēgt, piemēram,
uzņēmuma līgumu. Tad Nodarbinātības valsts aģentūrā vakance nav
jāpiesaka.
Ievērojot Darba
likuma 37. panta nosacījumus, ārzemnieku atļauts nodarbināt tikai
tad, ja viņam Latvijā izsniegta darba atļauja. Personu, kura nav
tiesīga šeit uzturēties un strādāt, nodarbināt nedrīkst. Jāņem
vērā, ka Darba likuma 35. panta trešā daļa noteic: „Sagatavojot
darba līgumu, darba devējam ir pienākums pieprasīt, lai ārzemnieks
uzrāda vīzu vai uzturēšanās atļauju, kā arī darba atļauju, ja
atbilstoši normatīvajiem aktiem šāda atļauja ir nepieciešama.”
Darba devējam iepriekš minēto dokumentu
kopijas jāglabā visu ārzemnieka nodarbināšanas laiku un
pēc uzraudzības un kontroles institūciju pieprasījuma jāspēj tās
uzrādīt. Pretējā gadījumā darba devējam draud administratīvā vai
pat kriminālatbildība. Turklāt, ja uzņēmējs piesaista
apakšuzņēmējus kāda darba izpildei un tie nelegāli nodarbina
ārzemniekus (vai arī pats ir šāds apakšuzņēmējs citam izpildītājam,
kurš rīkojies līdzīgi), arī viņu kā sava veida „līdzzinātāju” var
sodīt.
Tā kā darba devēji nereti palīdz topošajiem darbiniekiem
noformēt nepieciešamās atļaujas, jāatceras, ka darba
atļauju ārzemniekam izsniedz
Pilsonības un
migrācijas lietu pārvalde, pamatojoties
uz vīzu. Ja ārzemniekam izsniegta vīza, kurā norādīts, ka tā derīga
tikai kopā ar darba atļauju, pirmo reizi ieceļojot Latvijā, viņam
trīs darbdienu laikā jāvēršas pārvaldē, lai pieprasītu darba
atļauju. Detalizēti darba atļauju saņemšanas kārtību nosaka 2010.
gada 21. jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr. 553. Tajos papildus
jau minētajiem nosacījumiem norādīts: „Ja ārzemnieku plāno
nodarbināt pie vairākiem komersantiem vai vairākos amatos vai
profesijās pie viena komersanta, darba atļauja nepieciešama katram
darba veidam.”
Bez šaubām,
ārzemniekam, kurš strādā Latvijā, nodrošināmi tādi paši darba
apstākļi kā vietējiem darbiniekiem. Atbilstoši Latvijas
likumdošanai arī šiem darbiniekiem jāparedz
maksimālais darba laiks un minimālais atpūtas laiks,
minimālais ikgadējais apmaksātais atvaļinājums, vismaz minimālā
darba algas likme, kā arī piemaksas par virsstundu darbu. Tāpat
jāparedz līdzvērtīgi drošības, veselības aizsardzības un higiēnas
apstākļi, likumā noteiktie aizsardzības pasākumi personām, kuras ir
jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību
periodā.
Nodarbinot ārzemniekus, darba devējam
jāievēro, ka šis darbinieks nekādā veidā nedrīkst būt diskriminēts
un būt sliktākā pozīcijā kā vietējais darbinieks.
Darba
likuma 7. panta pirmā daļa skaidri noteic: „Ikvienam ir
vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai
nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu.”
Ja šajā vai citos ar darba
tiesībām un darba aizsardzību saistītos jautājumos radušās
neskaidrības, darba devēji var vērsties
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) reģionālajā
konsultāciju centrā, kur jums
bez
maksas tiks sniegtas konsultācijas. LDDK Vidzemes reģiona darba devēju konsultāciju centrs
atrodas Valmierā, Garā ielā 7, 206. kabinetā. Konsultācijas var
saņemt arī pa tālruņiem 64233448 un 28610420 vai sūtot e-pastu
– dagnija@lddk.lv.
Latvijas Darba devēju konfederācijas reģionālo
konsultatīvo centru darbība tiek nodrošināta Eiropas Savienības
Sociālā fonda projekta „Darba attiecību un darba drošības normatīvo
aktu praktiska piemērošana nozarēs un
uzņēmumos” 1. aktivitātes
„Darba devēju konsultatīvo centru izveide plānošanas reģionos un
informācijas sniegšana darba devējiem par darba tiesisko attiecību
un darba aizsardzības normatīvo aktu praktisku piemērošanu”
ietvaros.
