Vai mēs gribam dzīvot valstī, kurā dzīves līmenis apmierina visus tās pilsoņus, ne tikai izredzēto slāni? Vai mūs apmierina tas, ka, lūk, 15 procenti aktīvi strādājošo cilvēku ir apmierināti ar 20 gados sasniegto? Ja ņemsim to par mērauklu, tad mums ir vajadzīgi vēl vismaz 80 gadi, lai visiem dzīvojošajiem šajā valstī būtu normāla dzīve. Kad beigsies liekuļošana un visu esošo partiju pašslavināšanās? Mēs grimstam parādu slogā, nīkuļojam un tikai domājam par galu savilkšanu. Cik ilgi snauduļosim? 17.septembrim vajadzētu būt par pagrieziena punktu.
Kaimiņu Jēcis apgalvo, ka viena no cilvēka vājībām esot pašam sevis slavināšana. Bet viņa Amālija nepārstāj vien brīnīties, kā partijas pašslavinās. Nu tīrie eņģelīši, ja labi pameklētu, spārniņus arī atrastu. Mana Rozālija tikai piebilst: kas kaķim asti cels, ja ne pats! Es gan saku, ka pašiedvesma nav peļama lieta. Protams, normas robežās. Bet politika ir tāda lieta, kur tās normas robežas grūti nosakāmas un ne visai pakļaujas prognozēm. Kas vakar bija aktuāls un iecerēts, tas rīt var būt jau izmainīts un pavisam nevajadzīgs. Ne velti tautā ir teiciens: likums ir kā zirga arkla dīstele – uz kuru pusi pagriezies, uz to arī aizies. Un tā tie visu varenie to dīsteli groza.
Patiesībā pašreklamēšanās ir viena elles lieta. Re, kā daiļais dzimums, piemēram, Amālija – uztaisīja citu frizūru, aizšpaktelēja sejā grumbas, ielika mutē jaunas protēzes, iekrāsoja uzacis, ataudzēja un nopucēja sarkanus nagus, lūpas izveidoja tādas masīvākas ar sulīgāku piegaršu un lūk – pavisam cits sievišķis! Pat kaimiņu Pēcis bezdarbnieks sāka šai piecirst. Un Jēcis kļuva greizsirdīgs.
Tāpat tagad notiek ar partijām – cik nu kura skaisti piekrāsosies, kura vairāk paluncināsies vēlētāju priekšā, tā arī būs uzvarētāja. Reklāma nav nosodāma lieta, bet mūsu uzdevums ir uzminēt, kura no šīm skaistulēm melo, kura ir, tā sakot, palaistuve, bet kura ir visnotaļ laba tautumeita.
