Viegli miglas vāli slīd pār Latvijas naksnīgajiem ceļiem, gandrīz kā spēlītē – es tevi redzu, tu mani ne. Tā miglojas “hammerdraikeru” prāti un skati pie stūres. “Tačkā” bars, kas auro, spiedz un kliedz, rokas un kājas pa gaisu, jo trakāk un krutāk, jo labāk. Tā tik dzīve, jāķer, kur un kā var!
Tā drāžas pa ceļiem “humanoīdi”, iznīcinot un pasviežot malā “nīkuļus”. Un nedod, Dievs, tu trāpīsies uz ceļa viņiem pa priekšu!
Austrālijā naktīs katrs puslīdz savu dzīvību cienošs cilvēks izvairās no braucieniem, jo baidās saskrieties ar ķenguriem, bet galējas nepieciešamības spiests kāpj džipā, kurš aprīkots ar aizsargstieni un speciālu režģi.
Bet te, pie mums, “džagas” spēlē “futeni” – ko velcies, paiet nost! Un kāds sīkais vāģītis saņem belzienu pa pakaļu. Auro bars, un motors rēc, bet sīkais vēl izmisīgi cenšas noturēties kaut uz ceļa maliņas un palikt pie dzīvības.
No bailēm un nesaprotamas vainas apziņas grūti pieņemt lēmumu, jo viens nu ir skaidrs, iet vaļā lielo ceļu spēlīte “koški, miški”… Belziens pa autiņa sānu, un vāģītis jau apmet salto. Kas par “burziņu”! O, jē! Spiedz beibes, rēc čomi! Holivudas šausmenes un bezsirdības cienīgs skats!
Tālāk pa “štrāsi” aizrēc “hammīts”, bet grāvim šķērsām pāri ar riteņiem gaisā pieplacis vāģītis. Iekšā kaut kas kūņojas, laikam vēl dzīvs līdz galam nenosists. Tu naivi domā, ja zini, kurš te vainīgs. Vainīgs vāģītis, ko vilkās pa priekšu! Traucēja! Kļuva par izklaides objektu – pats vainīgs, ka ļauj ar sevi tā spēlēties.
Nelaimē laimīgais vēl pie dzīvības un varēšanas sameklēt un izsaukt “ātros”.
Policiju – ha! Kas redzēja, kas ticēs un ja, arī redzēja, tad klusēs, pārmetīs krustu un teiks – paldies, Dievam, ka ne ar mani!
Bet varbūt rīt pa sitienam trāpīsies tu…
