Viņdien te ieeju lielveikalā. Pārdevējas sagaida mani familiāri. Kā vecu brūtgānu. Jeibogu! Viena uzreiz iešauj roku man elkonī un dvašo tieši ausī. Samulsis sākumā nepretojos, tikai plikšķinu acis. Šī mani aizvedīšot pie īpaši zemo cenu plaukta, kur palīdzēšot atrast visu, kas man vajadzīgs.
Patiešām melojusi nav! Viss nocenots līdz nejēdzībai. It kā skaisti… Bet kaut kā negribas tādu paiku. Kas es – misene, pardon, atkritumu spainis? Un kāpēc veikala dāmīte manā pārtikas grozā stūķē preci, kas mani nemaz neinteresē. Rau, skābētu kāpostu spainīti iespraudusi, doktordesu un sarkanos krievu ikrus. Precei neesot ne vainas, tā ir akcija, smeķēšot uz velna paraušanu. Saku: “Labi. Paldies, vairāk neaizkavēšu jūs, kundzīt.”
Kā šī prom no manis, tā es visu grozā salikto krāmēju atpakaļ plauktos. Ziniet, nevajag man uzspiest savu lētumu! Tas man negaršo. Mani patiesībā vairāk interesē labs šņabis, lai cik liela būtu tā cena. Klāt melno ķieģeli paņemu un sviesta pačku. Skābēts gurķis man mājās pieliekamajā būs atronams. Dodos uz kasi… Bet te mani atkal ceļā pārtver jaunpielaulātā draudzene. Nekaunīgi viņa iemet acis manā grozā, pēc tam ar tām nomēra mani un… raud. Kāpēc es neesot paņēmis neko nocenotu? Tagad viņai pašai nākšoties izpirkt visu to preci vai citādi Maksimka šo atlaidīšot no darba.
Es gribu iebilst, lai šī pati skaidrojas ar to savu Maksimku, jo kāda tur mana daļa, bet… padodos. Dāma piekrāmē man pilnu grozu. Es pie kases samaksāju, bet… principā visu izmetu turpat blakus stāvošajā atkritumu konteinerā. Nu neēdīšu es vecu desu! Lai ēd Maksimka pats!
