Atceros, ka sešdesmito gadu beigās caur Stradu pagastu uz Rēzekni veda pašaurs ceļš ar grāvjiem tā malās un koku rindām aiz grāvja. Bet laika gaitā, attīstoties satiksmei, nomainoties transporta līdzekļiem, palielinoties mežu izstrādei un līdz ar to koku kravu pārvadājumiem, grāvji ceļa malās kļuva arvien seklāki, līdz beidzot vispār pazuda un koki pienāca tieši pie ceļa. Tikai atsevišķās vietās vēl saglabājušies grāvju fragmenti
Skumji bija redzēt, ka smagie transportlīdzekļi ar kravām pagriezienos izvagoja koku stumbrus. Gadījās un arī gadās, ka arī vieglās automašīnas saduras ar kokiem. Cietēji ir gan koki, gan cilvēki. Es un vēl divi cilvēki bijām liecinieki, ka pagriezienā pirms Stradu skolas (nu jau bijušās) ceļa nepārskatāmības un droši vien palielinātā ātruma dēļ lidoja un meta kūleni vieglā automašīna. Labi, ka paspējām parauties uz ceļa vidu un nebrauca cits transportlīdzeklis.
Katru pavasari un rudeni ceļš kļūst grūti izbraucams, bojā transportlīdzekļu ritošo daļu, jo ūdens izskalo braucamo daļu, plūst pāri ceļam.
Vasaras ir pārbaudījums gan braucējiem, gan ceļmalas māju iedzīvotājiem. Putekļi, ko saceļ transportlīdzekļi, ir tik biezi, ka nevar redzēt brauktuvi. Tie klāj arī ceļmalas kokus, krūmus, mājas, lien telpās. Un kā jūtas uz šī ceļa kājāmgājējs vai velosipēdists, kas dodas savās ikdienas gaitās, kad garām drāžas automašīnas, bet blakus otrā pusē ir koki?
Ziemās ceļa braucamā daļa kļūst pavisam šaura, jo tā malās sakrājas attīrītā sniega valnis. Kā tad dažreiz gadās – vislabāk zina šoferi.
Ceļmalas koku rindas daudzviet pārrautas. To vietā aug kārkli un citi krūmi. Koki lēnām mirst. Šis process nav apturams. Un, kas zina, vai nākamā vētra vai viesulis atkal nepaņems kādu osi vai liepu, kādam ozolam neaplauzīs zarus vai galotni. Savu paveic arī applūstošās ceļa malas.
Koku rindas Gulbenes – Rēzeknes ceļa malā nav aleja un nekad tāda nav bijusi, kaut vietām tādu atgādina. Koki ir veci, daudzi bojāti un atrodas blakus brauktuvei, tādējādi traucē šodienas transporta plūsmai.
Ja domājam par cilvēku drošību uz ceļa, par to, ka tas būs tranzītceļš (īstenībā tāds jau ir), ka tam jākalpo novada un pagasta attīstības veicināšanai, cilvēku piesaistei dzīvesvietai, no kuras ērti var nokļūt skolā, darbā, pilsētā, tad ir vajadzīgs drošs, pārskatāms, pietiekami plats ceļš. Katram laikam savas prioritātes.
