Ir tik patīkami vērot, ka šajā laikā arvien vairāk cilvēku jau sāk izraudzīties Ziemassvētku dāvanas saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Lai gan mēs dažkārt bilstam, ka esam pieauguši un dāvanas nevajag, tomēr sirdī tās gaidām visi, jo ir tik patīkami ļauties šim negaidītajam pārsteiguma momentam, ko piedzīvojam, izsaiņojot dāvanu. Man patīk, ka šis prieks ir divkāršs. Priecājas dāvinātājs un priecājas tās saņēmējs.
Dažādas aptaujas atklāj, ka arī šajos Ziemassvētkos ļaudis plāno dāvanu iegādei tērēt līdz 50 latiem. Protams, cilvēki, kuriem rocība to atļauj, iegādāsies dārgākas dāvanas. Ir ļaudis, kas dāvanas gatavo paši savām rokām, tādējādi neizdodot ne santīma, jo mūsu vidū ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Katrs naudu dāvanām tērē pēc saviem ieskatiem un iespējām.
Tomēr ne jau desmit, trīsdesmit vai piecdesmit lati ir galvenais. Daudz lielāka nozīme ir dāvanas neredzamajai daļai – mīlestībai, ko nevar iesaiņot spožā papīrā vai pārsiet ar atlasa lenti. Tā vienkārši ir. Izvēloties dāvanu veikalā vai gatavojot to paši savām rokām, mēs ikviens domājam par tās saņēmēju, par viņa sajutām, par kopā vadītajiem brīžiem un runātajiem vārdiem. Arī tās ir sajūtas, kas nav nopērkamas.
Arī pēc tam, kas svētki jau pagājuši, ir tik patīkami pārlūkot dāvanas un vēlreiz izdzīvot šīs sajūtas. Bet ne jau vienmēr dāvanai ir jābūt taustāmai. Var uzdāvināt arī pašsacerētu dzejoli vai dziesmu. Kādam cilvēkam vislielākā dāvana Ziemassvētku vakarā var būt sengaidīts tālruņa zvans vai pastnieka atnesta apsveikuma kartīte. Tas nekas, ja tajā lasāmi tikai daži teikumi, kuros – labas veselības, izturības, mīlestības un laimes vēlējuma vārdi.
Man patīk šis laiks, kad cits citam dāvinām mīlestību un prieku, kad domājam un atceramies cits citu.
