Ziņa par Siltāju skolas slēgšanu Līgo pagastā tiek uzņemta ar negatīvu noskaņu. Tas, ka lauki paliek tukšāki, ir acīm redzams. Un tas notiks ne tikai ar Līgo pagastu, sekos arī citi. Protams, tas nav mierinājums.
Lēmums pagasta administrāciju pārcelt uz skolas ēku neko neatrisina. Lai aizpildītu ēkas tilpumu un tā nesāktu brukt, vajadzīgs vēl arī cits risinājums. Grozies, kā gribi, domā, ko gribi, prātīgu risinājumu nevar atrast – nav cilvēku! Tātad – pagasta dzīves viena no svarīgākajiem objektiem nebūs, nebūs ierastā dzīves ritējuma un jāsaprot, ka tuvākajā nākotnē vairs nekā tamlīdzīga nebūs. Tas salīdzināms ar ģimeni, kad tajā viens no tās locekļiem aiziet nebūtībā. Skumji…
Nekādā ziņā nevar piekrist vadošajiem kungiem, ka dzīve laukos zeļ un plaukst un mēs attīstāmies. Vēl projām aizbrauks jaunatne, jo trūkst darba un zudusi cerība. Pensionāri kā tādi izmirs. Kas tad īsti būs palicis pēc 10 – 15 gadiem? Daži zemnieki ar savām ģimenēm, kuru skolas vecuma bērni braukās uz skolu Gulbenē.
Ja kāds tam nepiekrīt, lai izsaka citu redzējumu un to pamato. Eiropas Savienība vieniem atnesa laimi un uzplaukumu, citiem – iznīkšanu un raizes par izdzīvošanu. Nezinu, kurš spējīgs to apstrīdēt un apgalvot pretējo.
Kādreiz bija mērķis laukus pielīdzināt pilsētai, un tas jau bija iesācies. Tagad droši var sacīt – pilsētas iznīcina laukus, pareizāk – laukos dzīvojošos! Kaut kā nebūt jau dzīvosim, bet neko patīkama sajūta nav.
