Pirms 20 gadiem šis teiciens bija topā. Tikai tad tam bija pavisam cita nokrāsa, pavisam citas izjūtas, to izrunājot. Tagad dzird nievājošu atrunu: nu, kur tad esat aizgājuši tajās pastalās?
Jautājums labs. Jāatzīst, ka cerības, kas dzima 1990.gada 4.maijā, pa ceļam uz šodienu ir galīgi noplukušas, bet nav jau ko vainot, kā vien pašiem sevi. 20 gadi ir gana liels laika sprīdis, lai analizētu noieto ceļu.
Ja to vērtē no šodienas skatpunkta, tad gribētos izmisīgi kliegt – gan par lielo bezdarbu, gan par jaunatni, kas izbrauc labākas dzīves meklējumos, gan par mazo dzimstību – vidusmēra latvietis nevar pabarot, apģērbt un izskolot bērnus, jo iztiek no rokas mutē (labākajā gadījumā!). Likumsakarīgi, ka mazās skoliņas veras ciet cita aiz citas, jo kas gan lai tur mācās? Valsts pati savām rokām izputina laukus (vai tad neesam mācējuši slaukt, sēt, ravēt un ražu vākt?). Arī cilvēka dzīvība šajā valstī nav neko vērta. Rodas priekšstats, ka nepārtraukti zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Kā vārdā? Vai tikai tāpēc, lai pakalpotu kārtējam kaklakungam, kurš diktē arvien jaunus noteikumus un prasības.
Protams, ar vaimanām nekur tālu netikt. Arī atziņa ir diezgan rūgta – pie valdības stūres neviens svešzemnieks šajos gados taču nav bijis, kā vien pašu bāleliņi, kas tā ir saimniekojuši, ka valsts ir novesta līdz nabadzības slieksnim. Tātad neesam uzticējušies īstajiem. Tāpēc ir vērts padomāt, vai gribam ko vērst par labu, jo tuvojas kārtējās vēlēšanas un atkal tiek solītas piena upes ar ķīseļa krastiem. Latvijas valsts taču esam mēs paši, un mums lemt, kā būt! Galvenais – nekļūdīties.
