Cik savādi tas ir. Kad bijām precējušies, neviens nezināja, ka Janeks ir mans vīrs. Tagad, kad viņš mani pametis un oficiāli izšķīries, visi zina, ka esam vīrs un sieva. Kaut arī mans Janeks jau paspējis nomainīt vairākas mīļākās un apprecēties otrreiz ar kaut kādu šķirteni, kurai ir divi bērni (tāpat kā mums ar Janeku). Tāpat ļaužu acīs es joprojām esmu viņa sieva.
Es neteiktu, ka man tas sāp vai ir nepatīkami. Tā vienkārši ir mana dzīve. Reāls fakts. Janeks ir mans vienīgais vīrs, kaut arī pēc laulības šķiršanas man bijuši mīļākie. Tomēr… Kam gan ir vajadzīga sieviete pusmūžā, kas turklāt ir slima, nabadzīga un kurai vienu brīdi nebija pat jumta virs galvas.
Mūsu kopīgie divi bērni nu jau ir studenti, viņi – paši savā dzīvē. Taču es… Man vīra paziņojums par šķiršanos bija kā sniega lavīna pār galvu saulainā vasaras dienā. Visu mūžu bija licies, ka es aiz sava Janeka muguras – kā aiz sienas. Turklāt mani vecāki jau miruši. Draudzeņu nebija. Darbs un mājas, dārzs un virtuve. Lūk, visa mana dzīve! Nebiju zinājusi, ka vīram tikmēr ir dubulta dzīve.
Kad Janeks man paziņoja, ka aiziet dzīvot pie mīļākās, es no bēdām saslimu un nonācu slimnīcā. Saņēmu tiesas pavēsti, izšķīrāmies it kā mierīgi. Tiesā gan vīrs minēja, ka mēs jau sen esot sveši cilvēki. Es klusēju. Neizteicu nekādas morālas vai materiālas pretenzijas. Man nebija spēka. Nespēju strādāt. Zaudēju darbu. Tad izrādījās, ka man vairs nav arī pajumtes.
Māju, kuru vīrs uzcēla mūsu ģimenei un kas oficiāli piederēja mūsu bērniem, Janeks pierunāja bērnus pārdot, lai nokārtotu pats savas parādsaistības. Es paliku uz ielas. Sākumā īrēju istabu pie svešiem cilvēkiem. Tad atradu darbu un sāku īrēt mājokli no pašvaldības. It kā dzīve nostabilizējās.
Bet… atklājās, ka esmu smagi slima. Sekoja operācija pēc operācijas. Par tām samaksāja mani bērni studenti. Atgriezos dzīvē, sāku strādāt, kaut faktiski esmu invalīde un man ir ļoti grūti. Ārsts izrakstījis procedūru kursu, dārgas zāles. Es nevaru to apmaksāt. Man no algas knapi pietiek, lai samaksātu komunālos maksājumus un nenomirtu badā. Bērniem, kas studē un strādā, lai varētu samaksāt par mācībām, naudu atkal lūgt ir kauns. Zvanīju vīram. Viņš klausulē kaut ko purpināja, lai saprotu viņu, ka viņam naudas neesot. Nesapratu – priekš manis vai vispār nav? Pēc kāzām iztērējies vai?
Satiku Janeku uz ielas. Viņš ar jauno sievu pie sāniem. Atmetu kaunu, gāju klāt un vaicāju, vai tad savu bērnu mātei nav jāpalīdz ārstēties, ja nav neviena citam palīga? Janeka sieva iebilda, kā man neesot kauna uzmākties svešiem vīriešiem. Viņš grieza muguru. Un tad es pateicu viņiem abiem: “Cilvēki tāpat zina, ka es, Janek, esmu tava sieva. Tā bija, un tā ir. Tu esi mans vienīgais vīrs.”
Viņi neko neatbildēja. Aizgāja. Pretī nāca paziņa un teica man: “Re, tavs vīrs nocopējis bābieti, kas viņu pacels. Tu jau gan, Mētriņ, biji kā ēna vīram, neņem ļaunā. Nu kā tu varēji to pieļaut? Redzi, ko viņš ar tevi ir izdarījis? Uzspļauj viņam.”
Bet es nespēju.
