Kāds viedais cilvēks ir teicis, ka “pasaulē ir tikai viena reliģija, un tā ir mīlestība. Ir tikai viena pils, un tā ir cilvēcības pils. Ir tikai viena valoda, un tā ir sirds valoda”. Trīs vērtības, kas, manuprāt, ir rūpīgi sargājamas un saudzējamas, tomēr bieži vien ar savu rīcību un izteikumiem mēs par tām aizmirstam, jo ir taču daudz vieglāk visu zākāt un pelt, tādējādi daudz labu ideju gluži kā asnu saminot ar zābaka papēdi.
Tā vietā, lai cilvēkiem veltītu atzinīgus vārdus par labi paveiktu darbu, sabiedrībā atrodas tādi, kas visu dažnedažādi mēģina noniecināt un noķengāt. Vai tiešām dzīvojam tādā laikā, kad vairs nespējam priecāties par to, ka pilsēta svin svētkus, bet rokamies gluži kā kurmji, sak, kāpēc tie vajadzīgi, nekā īpaša, lieka izšķērdība… Nespējam priecāties, ka cilvēki dzied, jo, lūk, “ko tie veči vēl pa skatuvi staigā”… Ar kādu apbrīnojamu baudu skaitām naudu otra makā, jo, kā var būt tā, ka viņam vairāk nekā man. Ja kāds saka, ka ir balts, tad noteikti atradīsies vismaz ducis, kas ar savu izgāzto vārdu žulti visu steigs padarīt par melnu. Tā vien šķiet, ka cilvēki sākuši kautrēties no labiem vārdiem un neviltota prieka. Varbūt es kaut ko nesaprotu, jo ir taču cits gadsimts, tomēr man vienmēr būs patiess prieks par tiem cilvēkiem, kuri ir palikuši uzticīgi mīlestības reliģijai, kuri nav atļāvuši sabrukt savai cilvēcības pilij, kuri par spīti negāciju vētrām joprojām runā sirds valodā. Kaut mums būtu vairāk tādu cilvēku!
