Kad bērnībā pagalmā spēlējām kazakus un laupītājus, mums nebija labo un slikto, savējo un svešo.Bija tikai dažādas komandas. Pieauguši kļūdami, mēs it kā turpinām spēlēt šo spēli, taču darām to daudz rafinētāk. Kā publiski, tā privāti. Nesen internetā pilnīgi nejauši aplūkoju “www.youtube.com“ sensāciju – jauno ukraiņu brīnumu, grupu “Kazaki”, kurā četri jauni puiši stilīgi dejo, iekāpuši augstpapēžu kurpēs. Grupa jau ieguvusi starptautisku popularitāti. Ukraiņi nebrēc, ka viņiem kauns no šādiem “Kazakiem”, kaut vairumam viņi ir citādie, nevis savējie.
Latviešu dokumentālā kino brīnumu – Andra Gaujas filmu “Ģimenes lieta”, kas vēstī par latviešiem, par māsas un brāļa dzīvi asinsgrēkā, – būtu jāskatās ne tikai kā uz kino mākslu, bet arī kā uz cilvēkiem, kuri ir mums līdzās. Satriecošs, talantīgs, skaudrs un cilvēcīgs kino!
“Ko ārzemnieki padomās par Latviju?” nesen publiskā pasākumā komentējam šo firmu dzirdēju kādu Gulbenes novada amatpersonu. Bet ko domājam mēs paši? Tikai nosodām vai arī cenšamies saprast filmā rādītās ģimenes neveiksmju iemeslus?
Satikšanās aci pret aci ar tiem, kas neatbilst vispārpieņemtajām normām, bieži vien izraisa sašutumu un vienlaikus grūti izskaidrojamu saviļņojumu. Iespējams, tas ir baiļu efekts. Tik sens kā pasaule. Taču mūsdienu cilvēkam aizbildināties ar bailēm ir muļķīgi. Zināšanas un iedziļināšanās, iejūtība un tolerance pasargā mūs no aizspriedumiem. Turklāt, kad runa ir par mākslas darbiem, primitīva izpratne ir jāliek malā. Jāieslēdz tikai un vienīgi sava sirds, savs prāts. Un atkal viss ir kā bērnībā, kur starp “kazakiem” un “laupītājiem” nav slikto un labo.
