Kāpņu telpā uz palodzes kāds nolicis koši dzeltenu dālijas ziedu. Palēnām vīstot un kaisot ziedlapiņas, tas atgādina, ka aiziet vasara un tuvojas rudens. Nogurušajās rugainēs baros pulcējas dzērves un raugās debesīs. Jālido prom. Dārzos cits pēc cita veras gladiolu šķēpi, un nemaz nevajag pāršķirt kalendāra lapu, tāpat ir skaidrs, ka klāt 1.septembris – Zinību diena.
Tikai vēl aizvakar mazs zēns lūdza modinātājpulkstenim, lai tas rītā nozvana agrāk, jo tik ļoti gribas izbaudīt vēl pēdējo brīvo dienu. Tikai vēl vakar ceļmalās ar paceltu roku stopējot stāvēja jaunieši ar lielām somām plecos, lai nokļūtu skolā, kas tālu aiz novada robežām.
Šodien netālu no nelielas lauku skolas pakalnā stāv sieviete un raugās, kā vecāku sapostie bērni ar ziediem rokās cits pēc cita ver zinību pils durvis. Tad viņa pagriežas un nesteidzīgi dodas mājas virzienā. Daudzu gadu garumā iestaigātā taka, kas vieno māju un skolu, šodien neizjūt gājējas steidzīgos soļus. Viņa šogad neies pa skolēnu čalu pieskandinātajiem skolas gaiteņiem, nevadīs pirmo stundu jaunajā mācību gadā. Viņai pretim nesniegsies bērnu roku sasildītie ziedu pušķi…
“Paldies par jūsu darbu! Atnāciet kādreiz uz skolu mūs apciemot!” Šie vārdi ir izšķīruši visu. “Es baidījos no 1.septembra, ko vienmēr esmu gaidījusi ar prieku un neizsakāmu vēlmi atkal satikt mazos nerātneļus,” viņa saka un tāda nav vienīgā.
1.septembris nevar būt sēru diena, bet lielai daļai skolotāju tā nenes agrāko prieku. Tomēr dārzos ir uzziedējušas dālijas, veras gladiolas – tās visas jums, skolotāj!
