Internetā vakar izlasīju ziņu, ka Latviju šonedēļ apmeklēšot vairāku Eiropas Savienības valstu žurnālisti. Viņu apciemojuma mērķis ir vēlme iepazīties ar situāciju Latvijas lauksaimniecībā. Viesiem ir paredzēts rādīt divas lielas zemnieku saimniecības – vienu Pierīgā, otru Smiltenes pusē – un uzņēmumu AS „Trikātas siers”, tikties ar lauksaimniecības ministri, kā arī diskutēt un vakariņot Dikļu pilī, lai pēc tam dotos tālāk uz Igauniju.
Izlasot šo ziņu, protams, priecājos, ka mums ir saimniecības un uzņēmumi, kas par spīti visam veiksmīgi darbojas un realizē savu saražoto produkciju, bet ir viens “bet”. Neapšaubāmi ikviens, uzņemot viesus, cenšas sevi parādīt no vislabākās puses, demonstrēt, cik viss ir skaisti un labi, un arī šī reize, šķiet, nav izņēmums, taču reālā situācija ne vienmēr ir tik ideāla, kādu mēs to cenšamies padarīt.
Gribas vaicāt, ko īsti nozīmē izzināt un iepazīties ar situāciju Latvijas lauksaimniecībā? Vai tas nozīmē apskatīt lielas un veiksmīgas saimniecības vai arī aplūkot tiešām reālo situāciju? Vai vidēja līmeņa un mazās saimniecībās situācija ir tāda pati? Gribas teikt – diez vai. Bet tā ir bijis vienmēr. Un reālo situāciju nevienam svešajam droši vien līdz galam nebūs lemts izprast. Ir tikai nedaudz nesaprotami – vai mēs kaunamies paši no sevis, vai vienmēr centīsimies izskatīties labāki, kaut pašiem ūdens jau mutē smelsies? Man šķiet, ka daudzas mazas saimniecības, arī mūsu novadā, varētu būt daudz labāks piemērs tam, kāda ir īstā dzīve laukos. Šie cilvēki varētu ļoti labi nodemonstrēt, kā ar milzīgu darbu un cīņassparu var veiksmīgi attīstīties arī mazas saimniecības.
