Šis gads, no viena tumšā rudens
līdz otram, man ir pagājis kopienu zīmē. Sākot ar darbošanos
reālā kopienā Kaldabruņā, organizējot LEADER programmas
konkursus un projektu rakstīšanas kursus Lauku partnerībā
„Sēlija”, ieviešot reģionālās sadarbības projektu „Sēlijas
salas”, pēc Viesītes novada pašvaldības pasūtījuma strādājot
pie inovatīva dokumenta „Sociālās iekļaušanās algoritms
Viesītes un Rokišķu pašvaldībām”, piedaloties Latvijas un ES
līmeņa semināros un konferencēs.
Informatīvajā telpā burtiski
vibrē ar kopienu attīstību saistīti jēdzieni – viedie ciemi,
līdzdalības demokrātija, līdzdalības budžets, aktīvās
kopienas, utt. Jēdziens ir aktuāls, par to nav šaubu. Un,
pieļauju, ka tas kļūs aizvien aktuālāks, uzsākoties jaunajam ES
fondu plānošanas periodam.
Un tieši šīs informatīvās
telpas kontekstā ir izkristalizējies pirmais secinājums –
jēdziens „kopiena” ir bieži lietots plānošanas dokumentos.
Un, jo augstāka līmeņa šie dokumenti, jo biežāk tie akcentē
tieši kopienas jēdzienu. Pašvaldību līmenī par šo runājam jau
ļoti piesardzīgi. Un reālajās kopienās – faktiski nemaz.
Nudien, neviena cilvēku grupa, ar kuru šī garā gada laikā
tikāmies sarunās un kopīgā darbā, neidentificēja sevi ar
jēdzienu „kopiena”! „Mēs esam ciemata iedzīvotāji. Mēs
esam biedrība. Mēs te esam daži aktīvi cilvēki. Mēs te darām,
pašvaldība arī palīdz, jā. Nu, mēs te bibliotēka, kultūras
darbinieks, vēl kādi aktīvie cilvēki. Mēs te esam tādi pāris
trakie…” Lūk.
Līdz ar to, izgaismojas arī nākamo
pāris gadu uzdevums – rūpēties par vienotu kopienas jēdziena
izprati. Lai brīdī, kad resursi kopienu atbalstam būs pieejami,
kopienas būtu gatavas tos jēgpilni izmantot. Projektu valodā ir
tāds populārs termins „gala labuma saņēmēji” – tātad,
cilvēki, kuri gūs reālo labumu no jebkura projekta, programmas,
plānošanas dokumenta ieviešanas. Un šis jēdziens ir reāli
taustāms kā kastanis kabatā. Saņēmēji un lietotāji. Vai viņi
ir gatavi saņemt? Lai saņemtu, cilvēkam ir jāprot pareizi salikt
rokas. Gala labuma saņēmēji nevar stāvēt, skeptiski smīnot, ar
kabatās sabāztām rokām. Viņi nevar vicināties pa gaisu ar
izplestiem pirkstiem. Viņiem ir jāzina, ka tas, ko viņi saņems,
būs tā vērts, lai saliktu rokas saujiņā. Un jābūt pārliecībai,
ka tās nebūs karstas ogles vai sen apēstu ābolu mizas. Jā,
jaunās iniciatīvas komplektā ar resursiem parasti nāk no „augšas”
– un, neraugoties uz to, ka šīs iniciatīvas ir izstrādātas,
balstoties nopietnā pētniecības procesā, tieši tā tās arī
tiek uztvertas. Ja mēs pastiprināti, pacietīgi un loģiski
neskaidrosim aktīvajiem lauku/pilsētu/piepilsētu cilvēkiem šos
jēdzienus, viņu rokas tā arī paliks kabatās sabāztas. Un labās
ieceres gaidīto rezultātu nenesīs.
Viens no spožiem šīgada piemēriem
ir par viedo ciemu jēdzienu. Teju visi taču esam dzirdējuši, vai
ne? Lūk, tad tikšanās reizē ar potenciālajiem LEADER projektu
ieviesējiem sarunu tēmā par inovācijām arī parādījās šis
jēdziens. Reakcijas – visdažādākās. „Tas jau nav nekas
jauns, Lauku tīkli jau trīs gadus par to runā! Bet es tā īsti
nevaru paskaidrot, kas tas īstenībā ir….”, „Neko par to
nezinu..”, „Tas ir kaut kas ar modernajām tehnoloģijām
saistīts, viedās tehnoloģijas un tā…”…un tā tālāk. Ar
atklātu reakciju izcēlās kādas pašvaldības darbinieks –
jauns, izglītots un entuziasma pilns: „Ziniet ko, es tikko biju
Somijā uz apmācībām par tiem ciemiem, klausījos trīs dienas, un
ne velna nesapratu! Labi, visādas labas domas, tur par notekūdeņu
apsaimniekošanu, par sabiedrisko transportu un viss kaut kas. Bet –
kā tas mums var noderēt, un ar ko tas atšķiras no kura katra
projekta, to es nesapratu nekādi! Varbūt tagad mēs varam tikt kaut
kādā skaidrībā?”. Jāteic, tikām arī skaidrībā – sarunās,
vārda „vieds” tulkojumu un interpretāciju meklējumos gan
angļu, gan krievu, gan lietuviešu valodās. Ņēmāmies sirsnīgi,
liekot lietā gan vēsturi, gan filozofiju, gan dzīves pieredzi. Un
bija tā vērts, jo diskusiju noslēdzām ar skaidru formulu „Viedais
ciems ir kopiena, cilvēku grupa, kas ir spējīga pašorganizēties.
Un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.” Jā, jo šāda
cilvēku grupa ir spējīga ieviest gan tehnoloģiskās, gan sociālās
inovācijas. Operatīvi risināt problēmas. Un atbalstīt viens
otru.
Atgriežoties pie jēdziena
„kopiena”, ir jādomā – kas ietilpst viedajā un ideālajā
kopienā? Un kādas ir iesaistīto personu/institūciju lomas? Šķiet,
ka nebūtu jāmeklē nekas jauns – LEADER pamatprincipi ir gana
universāli, un tie kā teritorijas galvenos spēlētājus definē
trīs grupas: pašvaldības, uzņēmējus un nevalstisko sektoru
līdzvērtīgās proporcijās. Samērā stabili mūsu uztverē ir
definētas arī šo sektoru lomas. Pie tam, 2014. -2020. Gada
plānošanas periodā LEADER finansējums ir iedalīts divās pēc
būtības atšķirīgās aktivitātēs: „Vietas ekonomikas
stiprināšanas iniciatīvas” un „Vietas potenciāla attīstības
iniciatīvas”. Ikdienas sarunās mēs to saucam par
„uzņēmējdarbības projektiem” un „sabiedriskā labuma
projektiem”. Skaidri un saprotami – sabiedriskais labums visai
sabiedrībai; uzņēmējdarbība – privātajam labumam.
Taču realitātē aina zīmējas ne
gluži tik viennozīmīga. Pēdējā mēneša laikā patīkami
pārsteidza saruna ar jauniem uzņēmējiem, trīsdesmitgadniekiem.
Un viņi saka: ”Zini, mēs tomēr nevaram LEADER uztvert tikai kā
uzņēmējdarbības fondu. Arī tad, ja tas ir uzņēmējdarbības
projekts, LEADErim tomēr jābūt kaut kādam patriotismam,
sabiedriskajam labumam klāt! Jābūt apziņai, ka tu to dari arī
savai vietai kopumā.” Un šī nostāja liek analītiski
paraudzīties uz projektu patieso sabiedrisko atdevi. Kā arī uz
jēdzienu- kas tad ir sabiedriskais labums? Vai uzņēmējdarbības
projekts, kura rezultātā jauna ģimene izbūvē tūrisma objektu ar
naktsmītnēm, tādējādi nodrošinot gan savu dzīvošanu, gan
papildus tūrisma plūsmu reģionā, nav ar ļoti ievērojamu
sabiedriskā labuma efektu? Un varbūt šis efekts ir krietni
lielāks, nekā automātiskās durvis kādam pašvaldības kultūras
namam, kurš, protams, protams, ir sabiedriskā labuma projekts? Un,
iespējams, šis efekts pārspēj arī to sabiedriskā labuma
ietekmi, ko rada kādas biedrības telpu remonts?
Sabiedriskā labuma jēdziens ir
kļuvis diskutabls. Uzņēmējdarbība tuvinās ar kopējo,
sabiedrisko labumu kopienas veidošanas un vietas attīstības nozīmē
pilnīgi noteikti. Un nevalstiskā sektora līdzšinējā formā
iespēju vājināšanās gan LEADER programmas, gan citu iniciatīvu
kontekstā, liek meklēt jaunas sadarbības formas. Padziļināt
izpratni un paplašināt līdz šim strikti norobežotos jēdzienus.
Nav šaubu, viens no svarīgākajiem
spēlētājiem jebkurā teritorijā ir tās pašvaldība. Ideālā
variantā – pats galvenais. Un ideālais variants ir iespējams
tad, ja pašvaldība pilnībā izprot savu lomu un nozīmi. Tas būtu
– pašvaldība ir visa tās teritorija, iedzīvotāji, uzņēmēji
un nevalstiskās organizācijas, institūcijas, ceļi, meži,
jaunbūves un grausti, zeme un ūdeņi. Tas ir teritoriāls un
sociāls kopums, ne tikai pārvaldes institūcija.
Manuprāt, tieši šīs neizpratnes
dēļ loģiskas sadarbības ķēdes kļūst neiespējamas. Protams,
nekas neizmainīs fundamentālo patiesību: „Visu izšķir cilvēks”
– pašvaldības vadītājs, darbinieks, pagasta pārvaldnieks, utt.
Tomēr pēdējo gadu periodā parādās pārāk uzkrītošas pazīmes
tam, ka fundamentālā patiesība visu neglābs. Jo kopējai
neizpratnes masai ir pārāk liela tendence absorbēt arī tos
gadījumus, kad šis īstais cilvēks ir īstajā vietā. Raksta
nolūks nav aizvainot un kritizēt pašvaldības kā tādas. Tikai –
analizēt to ietekmi kopienu veidošanās procesā un lauku
teritoriju attīstības kontekstā. Un abiem šiem procesiem būtiski
traucē divi faktori. Pirmais – pašvaldība tiek asociēta tikai
ar administratīvo aparātu un iestādēm. „Pašvaldībai netika
apstiprināts projekts!” – kaut arī šīs pašvaldības
teritorijā tiek ieviesti vairāki nozīmīgi uzņēmēju un NVO
projekti. Bet tā nav pašvaldība. „Tas nav pašvaldības
pasākums!” – tas nekas, ka to apmeklē reizes 20 vairāk
cilvēku, nekā tieši pašvaldības pasākumu. Otrais – attieksme
pret inovatīviem jēdzieniem un darba metodēm. Tās tiek akceptētas
tikai teorētiski. Jā, tieši pašvaldības speciālisti laukos ir
tā iedzīvotāju grupa, kurai ir iespējas apmeklēt seminārus,
konferences, iepazīties ar plānošanas dokumentiem un piedalīties
to izstrādē. Tātad – tieši viņiem būtu jābūt jaunās
informācijas izplatītājiem un ieviesējiem. Realitāte ir
atšķirīga, un to spoži ilustrēja darbs pie „Sociālās
iekļaušanās algoritma Viesītes un Rokišķu pašvaldībās”.
Darba rezultāts – plānošanas dokuments, kas satur virkni
inovatīvu un integrējošu darba metožu – tika uzņemts ar
sajūsmu un neviltotu interesi. Apmācības, darba grupas,
diskusijas, interaktīvās spēles – lieliski, lieliski, tāds
satriecošs projekta rezultāts, prieks un lepnums! Jā gan. Taču
pēc nepilna mēneša, tiešām sasāpējušas pašvaldības
problēmas risinājumam piedāvājot vienu no šīm lieliskajām
darba metodēm pielietot praksē, atbilde ir pavisam cita…”Nezinu
gan, vai mēs tā varam…tomēr dīvaini izskatās..nu mēģināsim
tāpat, varbūt tomēr izdosies….”
Un šis noteikti nav vienīgais
gadījums. Mums netrūkst lielisku ieteikumu, dokumentu, iniciatīvu.
Trūkst motivācijas tos ieviest – tā, un tieši tā, kā tie
iecerēti. Un trūkst pieprasījuma jeb spiediena no stipras un
viedas kopienas.
