Andrejs Samsonovs: “Svētkus svinēt nav laika.”
Gulbenietim, trīsdesmitgadniekam Andrejam Samsonovam pieder Gulbenē vienīgais komisijas preču veikals. Tomēr viņam bijušas un ir arī citas nodarbošanās. Par ikdienu un skatījumu uz dzīvi – “Dzirksteles” saruna ar A.Samsonovu.
– Kāda ir jūsu izdzīvošanas devīze ekonomiskās krīzes laikā?
Kad pirms desmit gadiem pasaulē nāca mana pirmā meita Emija, arī nebija viegli. Tie bija deviņdesmitie gadi… Kad viņa nosvinēja septiņu gadu dzimšanas dienu, dzīve sāka uzlaboties. Tagad man divus mēnešus jau ir otra meita – Paula – un atkal viss tas pats! Jāgaida septiņi gadi, lai dzīve kļūtu labāka. Kamēr Paulas mamma Sanita mājās auklē mazo, man ir daudz skriešanu, steigas. Svētkus svinēt nav laika.
– Daudzi jūs joprojām pazīst kā ugunsdzēsēju un kā dīdžeju!
– Ugunsdzēsējs esmu joprojām – jau desmit gadus. Tā ir sava niša. Krīzes laikā pamatdarbā man ugunsdzēsēja alga ir samazinājusies, ir maiņu darbs. Lai izdzīvotu, ir jāmeklē papildu nodarbošanās malā. Tagad man ir savs komisijas veikals. Peļņa nav nekāda lielā. Bet es te esmu un strādāju. Esmu starp cilvēkiem. Protams, ja man būtu iespēja būt tikai vienā darba vietā ar normālu atalgojumu, es piekristu uzreiz. Gribētos no rīta pulksten 9.00 būt darbā un vakarā pulksten 18.00 nākt mājās. Taču pagaidām tā nesanāk. Reizēm nākas skriet uz visām pusēm, ja vēl pa vidu ir kāds pasūtījums grīdas klāšanai. Un tad mēneša beigās šad tad rodas jocīga sajūta par to, ko esmu un ko neesmu izdarījis līdz galam.
Agrāk brīvajā laikā rīkoju diskotēkas, taču ar to nenodarbojos jau četrus gadus. Sapratu, ka gribu to darīt kvalitatīvi, tāpēc izmaksas kļuva lielas, taču ieņēmumi nebija pietiekami tādam līmenim. Adekvātā biļetes cena uz diskotēku būtu vismaz 8 lati. Taču apmeklētāji tādu cenu maksāt nevar atļauties. Ja biļetes cena ir 2 lati, tas nenosedz izdevumus.
Piecus gadus man ir SIA “Cits klubs”, specializējos koka, parketa grīdu klāšanā, restaurācijā. Taču tagad arī šis bizness ir apstājies. Nav pasūtījumu. Nopelnīt nevar. Ja arī pasūtījumi ir, daudzi klienti paliek parādā. Pagājušajā mēnesī man bija viens pasūtījums grīdas likšanai – Rīgā. Gulbenes novadā nav vairs neviena pasūtījuma.
– Vai nav doma kaut uz laiku braukt piepelnīties ārzemēs?
– Esmu jau bijis. Vācijā bija pasūtījums grīdu likšanā. Var jau labāk nopelnīt ārzemēs. Taču, ja valodu nezini, tad tur tā īpaši nav, ko darīt. Es zinu latviešu, krievu valodu, bet ar angliski runāt ir problēmas. Turklat tagad latviešu firmām ārzemēs grūti saņemt atļauju strādāt. Man ir paziņas, kas savu firmu dibinājuši Zviedrijā, viņi bez pūlēm dabūjuši būvniecības atļauju Vācijā. Es pagaidām labāk palieku tepat. Ir jāsaspringst, bet var izdomāt, ko darīt. Protams, ir vajadzīgs sākuma kapitāls. Bet ir riktīgi jādomā. Man svarīga ir vieta, kur dzīvoju, valoda, tas, ka šeit visus pazīstu.
– Gulbenes novadā notiek būvniecība ar Eiropas finansiālu atbalstu, notiek konkursi un cenu aptaujas uz būvdarbiem. Vai esat piedalījies?
– Grūti ir piedalīties. Mēģināts ir. Bet lielās firmas ar savām cenām gūst virsroku. Mazie uzņēmēji īpaši konkurēt nevar. Mans darbības lauks vairāk ir restaurācijas, kur ilgāk jāstrādā, bet lielās firmas negrib ņemties. Tur naudas ir mazāk, bet vairāk darba. Piemēram, SIA “Cits klubs” pirms diviem gadiem lika grīdu Cesvaines pilī. Bija jau turpat jāstrādā vēl, bet finansējums beidzās un viss…
– Laikam jau koka grīda ir un būs nepārspējama kvalitātes ziņā!
– Izmaksas ir lielas! Kaut arī pašlaik materiālam un darbam cenas kritušās, bet vienalga izmaksas ir lielas. Sevišķi parketa grīdas likšana ir darbietilpīgs process. Skaistu parketu ar zīmējumu bija pasūtījis viens klients Ozolkalnā. Koka grīdas likšana ir lētāka. Toties materiāls – ozols, osis – ir labā cenā. Tie, kas izvēlas koka, parketa grīdu, apzinās, ka šāds klājums ir rūpīgāk jākopj. Lamināts un rūpnieciskais parkets ir vieglāk kopjams. Man pašam mājās ir lamināts. Noslinkoju. Bet ar laiku gan jau… Ir tomēr atšķirība, vai kāju liec uz koka grīdas vai lamināta.
Šobrīd grīdu klāšanas biznesu esmu nolicis malā uz gadiem diviem noteikti. Bet es nevaru gulēt mājās un neko nedarīt! Šodien katrs meklē, kurš būs ejošais bizness. Viss kas ir lēts, tagad ir pieprasīts. Tie, kas nodarbojas ar biznesu, redz, ka viens lietoto preču veikals Gulbenē labi pelna, noskatās, rodas ne tā kā skaudība, ne kā kas, bet uzrodas vēl desmit tādi lietoto drēbju veikali. Lūdzu! Protams, ka pilnīgi visiem vairs tik labi neveiksies. Daži izdzīvos, bet dažiem būs jāveras ciet. Veiksme ir atkarīga no kvalitātes un preču klāsta. Komisijas preču veikalā lietoto apģērbu pārdošanas nav. Šeit ir pieprasīta cita prece.
– Ko pircēji meklē komisijas veikalā?
– Cilvēki meklē, kur lētāk un izdevīgāk. Pārsvarā pērk ledusskapjus, veļas mazgājamās mašīnas, gāzes plītis, televizorus, citas elektropreces. Vasarā pieprasīti bija zāles pļāvēji, nojumes. Mēbeles pašlaik pērk maz. Raksturīgi, ka tie, kas atnes mums pārdot savas mantas, grib daudz nopelnīt. Rezultātā dažkārt lietotai precei ir tāda pati cena kā nelietotai. Bet pircēji vēlas nopirkt lēti! Izeja ir meklēt preci pašam – brauksim uz uzņēmumiem Rīgā, Vācijā. Tas būs izdevīgāk.
(Vairāk lasiet 21.novembra “Dzirkstelē”)
