Lielo gavēni kristieši uzsāk ar apziņu, ka gavēņa dienas ir
sagatavošanās Lieldienām – Kristus augšāmcelšanas lieliem
svētkiem. Lūk, šogad 20.aprīlī esam sasnieguši galamērķi. Mēs
nostājāmies tā notikuma priekšā, kas tik tālu un tik dziļi
pārveidoja visas pasaules un visas cilvēces gaitu, ka saucām to
par Lielām dienām. Lieldienu nakts patiešām ir svētā nakts,
kurā apvienojas debesis un zeme un cilvēks izlīgst ar Dievu.
Nedēļas pirmajā dienā, ļoti agri no rīta, kad lēca saule,
sievietes gāja uz kapu. Kas viņas dzina pie kapa tik agrā rīta
stundā? Visticamāk, tā nebija cerība satikt dzīvo Kristu, jo
viņas taču savām acīm redzēja viņa agoniju un nāvi pie krusta
un pašas savām rokām apbedīja viņu tajā kapā. Jā, protams,
viņas neaizmuka aiz bailēm kā apustuļi, kad Kristus tika
apcietināts, tomēr skaidrs par skaidru ir tas, ka Lielā piektdiena
arī viņām nozīmēja jebkādu cerību beigas. Sievietes gāja uz
kapu, paklausot savas sirds loģikai, kura balstījās uz vienkāršu
mīlestību. Tieši vienkārša ticība un vienkārša mīlestība
„ieteic” izdarīt vēl pēdējo pakalpojumu savam mācītājam –
iesvaidīt viņa nomirušo miesu ar smaržzālēm, kā tas ir
pieņemts jūdiem. Kad beidzās Lielais sabats, agri no rīta viņas
devās uz kapu, apzinādamies, ka kapa priekšā ir nolikts liels
akmens, ka šis akmens ir apzīmogots, ka kapu apsargā…
Un Dievs neatstāj bez atbildes viņu jūtas. Viņš pats noņem
visus šķēršļus. Lielais akmens, kas stāvēja kapa ieejas
priekšā, ir novilkts, pats kaps ir atvērts un sardze ir aizmukusi.
Baiļu un godbijības pārņemtas, sievietes kā dziedinošo balzamu
dzird eņģeļa vārdus: – Nebīstieties! Pēc tam atskan pēc
savas būtības ļoti vienkāršie vārdi, vārdi, kurus sadzirdēt
pat sapnī nebija rādījies: – Jūs meklējat krustāsisto Jēzu
nācarieti? viņš ir augšāmcēlies un viņa šeit nav. Lūk,
vieta, kur viņu bija nolikuši… – pārliecinieties pašas.
Un… Augšāmcēlies Kristus būs sastopams ne šeit, bet Galilejā.
Tur viņu redzēsiet, kā viņš bija teicis. Tur, kur ir viņu
dzimtās puses, tur, kur ir viņu mājas, tur, kur tek viņu parastā,
pelēcīgā, ikdienišķā dzīve – tur viņu redzēs.
Lūk, tāds ir Lieldienu vēstījums! Šis vēstījums nozīmē to,
ka Jēzus šīszemes dzīves tecējums nebeidzās ar viņa nāvi un
kapu. Nāve pie krusta, kuras mērķis bija izdeldēt jebkura veida
domas un atmiņas par Jēzu – šī nāve tika uzveikta. Tieši tā
ir Pasha. Tās ir Lieldienas. Jēzus pāriešana no nāves tumsas uz
dzīvības gaismu.
Kāds tam visam sakars ar mūsu dzīvi, ja jau tā steidzas pretī
nāvei? Lieldienas mums runā un liecina vispirms par to, ka Kristus
uzvara simtprocentīgi mainīja mūsu likteni. Cilvēkam, kas ar
ticību pieņem Evaņģēlija vēstījumu, vairs nav jābaidās no
iziršanas, no iznīcības. Dievs nepasargāja savu Dēlu, mūsu
Kungu Jēzu Kristu, no ciešanām un nāves, līdzīgi kā viņš
nepasargā no tā visa mūs. Tomēr kopš tā brīža, kurā Kristus
nomira un augšāmcēlās, neviens no mums nav notiesāts un nolemts
palikšanai uz mūžiem nāves tumsā. Kopš tās svētās nakts
mūsos mājo pārliecība, ka labums spēj uzvarēt ļaunumu,
mīlestība – naidu, bet cilvēks vairs nav padots briesmīgajam
dabas likumam – likumam, kas saka: viss pāriet, nekas nav mūžīgs,
viss ir iznīcīgs… Pēdējais vārds, pēdējais lēmums pieder
nevis nāvei, bet Dieva mīlestībai un varenībai.
Kristus gaismas un jaunās dzīves dāvana Kristū cilvēkiem tiek
dota kristībā. Caur kristību mēs kopā ar Kristu tikām apbedīti
viņa nāvē, lai kopā ar viņu augšāmceltos. Kristus
augšāmcelšanās svētku priekšvakara dievkalpojuma laikā,
ticīgie, sapulcējušies dievnamā, atjauno savas kristības
svētsolījumus. Baznīca mūs aicina atcerēties, ka esam kristīti,
ka piederam Kristum, aicina atteikties no sātana, no grēka un visa
tā, kas ved mūs uz ļaunumu.
Mēs vēstījam par Tavu nāvi, Kungs, un liecinām par Tavu
augšāmcelšanos, un gaidām Tavu atnākšanu godībā – šie
vārdi skan baznīcā katra dievkalpojuma laikā. Lai šajos svētkos
šie vārdi skan ne tikai baznīcā, bet arī mūsu mājās un mūsu
sirdīs. Kristus nomira, lai mēs dzīvotu, viņš augšāmcēlās,
lai mums būtu drosme tuvoties Dievam, viņš atnāks, lai mēs
ieietu viņa valstībā, kurai nebūs gala.
