Māris Dembovskis: “Man liekas, ka mēs gribam, lai ticība būtu viegla, bet tā nav.”
Svētku priekšvakarā uz sarunu par Lieldienām, aicinājām Gulbenes otrās baptistu draudzes “Sākumpunkts” vadītāju gulbenieti Māri Dembovski. Viņš stāsta, lai draudzē iesaistītos, no sākuma ir jāiesaistās mazajās grupās, kas ļoti mājīgā gaisotnē, proti, tiekas pie Māra dzīvoklī, lasa Bībeles tekstu, diskutē par to, lūdz Dievu, spēlē spēles un vienkārši ir kopā. Viņš novērojis, ka vairāk atvērti Kristum ir tieši jaunieši, jo pieaugušajiem nav laika un bieži vien ir ļoti negatīva pieredze saistībā ar ticību. Viņš arī uzsver, ka negrib tādu draudzi, uz kuru cilvēki atnāk svētdienās atrakstīties.
– Kā sajust un sagaidīt Lieldienas?
– Visticamāk, ka ģimenē – krāsojot olas, kopā ar ģimeni darot kaut ko interesantu, bet tajā pašā laikā paturot prātā, kas ir Lieldienas. Un Lieldienas ir tas laiks, kad mēs atceramies, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies. Lieldienas nozīmē dzīvības uzvaru pār nāvi. Ja pajautātu cilvēkam uz ielas, kāda būtu tava rīcība, ja tu uzzinātu, ka labs tavs draugs tevis dēļ ir miris, lai izglābtu tev dzīvību. Visticamāk, viņš pārjautātu – vai tā var būt? Lieldienas ir kaut kas līdzīgs, kad cilvēks saprot, ka Jēzus mūsu dēļ ir miris un augšāmcēlies. Jēzus ir izdarījis visu no savas puses. Jautājums ir – vai mēs izdarām visu, kas ir atkarīgs no mums?
– Vai bērnībā ticēji, ka ir tāds Lieldienu zaķis?
– Bērnībā Lieldienās vienmēr šūpojāmies, krāsojām olas, bet bez zaķiem. Ar zaķiem ir tā, ka tas ir līdz kaut kādam brīdim, kamēr bērns ir mazs. Es laikam saviem bērniem nestāstītu par Lieldienu zaķi. Nestāstītu par to, kā nemaz nav, jo zaķis taču olas nenes. Neesmu pret to ideju, bet tas ir līdz kaut kādam brīdim. Labāk gribētu saviem bērniem teikt, ka Lieldienas ir svētki par Kristu, bet tur iekšā vajag ielikt kaut ko jauku, ko mēs darām šajās svētku dienās, lai paši justos labi. Kā cilvēki svin svētkus, tas jau ir atkarīgs no katra individuāli. Man noteikti Lieldienās zaķis un olas neko nespēj dot.
– Ticība cilvēkam palīdz tikt pāri smagām dzīves situācijām?
– Noteikti, īpaši tagad, kad ir krīze. Esmu runājis ar dažādiem cilvēkiem, kuri sāka – kāda krīze? Nekādas krīzes nav. Jā, ir cilvēki, kuriem arī nav krīzes. Viņam ir darbs un, kamēr tas ir, krīzes nav. Bet es zinu, ka ir cilvēki, kuriem šajā laikā klājas ļoti grūti. Viņi cīnās, tāpēc es nevaru piekrist tiem, kuri saka, ka nav krīzes Latvijā. Protams, ticība palīdz tai iziet cauri un ne tikai krīzei. Arī attiecībās var būt krīze. Vismaz es redzu, ka Kristus man manā dzīvē spēj iedot atbildes un palīdz dzīvot.
Viņš māca, ka katrs cilvēks man ir jāmīl, un man pašam tad ir vieglāk iet cauri dzīvei.
Ja ir grūtības ģimenē, var jau teikt, ka esmu spēcīgs, kurš visu var un zina, bet, ja paskatās, kā zinošie un varošie latvieši dzīvo, tad taču ir redzams, cik daudzas ģimenes šķiras. Tātad nemaz tik gudri neesam, ja nespējam nodzīvot kopā ar otru cilvēku. Mēs nespējam mīlēt. Jēzus saka, ka mums nebūs iekārot. Mūsdienu vīrietis pasmejas par to – sakot, kādas muļķības es skatos, ko es gribu, un daru, ko es gribu. Loģiski, ka tas ir viegli. Bet tad, kad notiek “ziepes”, un kad varbūt viņš ir “noķēris” kādu slimību, tad viņš atceras, ka kāds viņam ir teicis, ka tas var slikti beigties. Man liekas, ka mēs gribam, lai ticība būtu viegla, bet tā nav. Tas visu laiku nozīmē – no kaut kā atteikties, par kaut ko maksāt, bet tajā pašā laikā ir labs rezultāts.
– Baznīca nosoda gejus un lesbietes. Kāda ir tava attieksme?
– Par homoseksuāļiem Dievs skaidri pasaka, ka tas ir pārkāpums, līdz ar to baznīcā arī to tā definē – tas ir pārkāpums. Ja es satieku homoseksuāli, visnepareizākais būtu viņam kratīt ar pirkstu un teikt – tu esi pārkāpējs. Tajā pašā laikā, piemēram, cilvēks, kurš veikalā nozog alkoholu, viņš arī ir pārkāpējs, tikai citā lietā. Tāpat arī cilvēks, kurš ir homoseksuāls – viņš no Dieva skatu punkta ir pārkāpējs un tajā pašā laikā Dievs mīl viņu kā cilvēku. Vai vīrietis, kuram ir piecas mīļākās. Jā, viņš nav homoseksuāls, bet Dieva attieksme rāda, ka tas nav normāli, bet tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka Dievs viņus mīl kā cilvēkus. Un Dievs sagaida gan no tā, kurš zog, ka nezags, gan tas, kas ir homoseksuāls, ka viņš vairs to nedarīs.
Mana attieksme pret gejiem un lesbietēm? Es cenšos mīlēt katru cilvēku. Kaut kāds pamatojums un motivācija katram ir, kāpēc viņš tā dara. Es zinu, ka ir cilvēki, kas saka, ka viņi tādi ir piedzimuši un nespēj dzīvot citādāk. Situācijas ir ļoti dažādas. Zinu vienu piemēru. Pie mana pasniedzēja, kurš ir mācītājs, bija atnācis homoseksuālis. Mācītājs viņam uzsvēra – tev ir divas iespējas: tu vari ar to cīnīties, bet tā var būt cīņa visu dzīvi, bet tu vari to izcīnīt, un otra – tu vari padoties. Viņš jautāja – kāda būs tava izvēle? Vīrietis atbildēja – es gribu cīnīties. Mācītājs teica, ka būs ļoti grūti, bet viņš to var.
– Ko tu domā par nereģistrētām laulībām?
– Mēs sākam ne ar to, ar ko ir jāsāk. Cilvēki uztaisa trešo soli, kamēr vēl pirmos divus nav spēruši. Pirmie divi ir tādi, ka tu to cilvēku iepazīsti, saproti, kas viņš ir, un tikai tad tu gulsties ar viņu gultā. Mums ir otrādi – no sākuma gulta, pēc tam saproti, kas viņš ir, un pēc tam domā, vai es gribu ar viņu dzīvot, bet tad jau ir bērns piedzimis un tad cilvēks saprot – ai, ai, es ar viņu tomēr negribu dzīvot. Cik žēl! Žēl gan, ka tik vēlu to saprot. Tas ir stulbi, ja cilvēki nedomā. Bērns nav nepareizi nopirkts dators, kuru var aiznest atpakaļ vai apmainīt un viss kārtībā. Bērns piedzimst un ir mums visu dzīvi. Mēs esam sajaukuši kārtību. Dievs saka – tev nebūs laulību pārkāpt. Liekas, ka Dievs mūs ierobežo, bet tā nav, viņš mūs pasargā.
(Vairāk lasiet 3.aprīļa “Dzirkstelē”)
