Fakti liecina, ka Latvijā nabadzības riskam pakļauti 26 % iedzīvotāju. Tik slikta situācija nav nevienā ES valstī. Arvien vairāk dzird stāstus par to, kā cilvēki, palikuši bez darba un iztikas līdzekļiem, cenšas ķepuroties pa dzīvi.
Policijas ziņas liecina, ka vieni iet vieglāko ceļu – zog. Kāpēc kādam neiztukšot pagrabu? Citi izvēlas apzagt dzīvokļus un mājas pat skaidrā dienas laikā. Naktīs mašīnas paliek bez riepām un degvielas. Netrūkst tādu, kas, garām iedami, nesmādē izraut no rokām kādu somu, pie bankomātiem novaktē kādu vientuļu pensionāru, lai “aizņemtos” visu pensiju… Netrūkst arī krāpnieku, kuri no lētticīgajiem cenšas izvilināt naudu. Tie ir cilvēki, kas līdz noteiktam laikam dzīvo konfliktā ar likumu. Vai tiešām tikai tāda ir izeja no bezizejas?
Zinu tādus pensionārus, kas katrā pensijas dienā sarēķina katru santīmu, lai izdzīvotu pēc tam, kad godprātīgi ir samaksāti visi rēķini. Vien jābrīnās, kā šajos laikos spēj iztikt ģimenes ar bērniem?
Un ko var pārmest tiem, kas iepērk vislētāko preci? “Ko darīt, ja makā ir tikai 1 lats un gribas ēst? Vai labāk ēst no miskastes vai ciest badu? Manuprāt, izvēle skaidra…” pie mobilā reportiera uzņemtā sižeta par sapelējušas pārtikas tirgošanu komentē kāds portāla lietotājs. Protams, ja būsi badā, ēdīsi ne to vien. Un attiecīgu dienestu vaimanas, ka tas ir antisanitāri, neveselīgi un bīstami, salīdzinājumā ar situāciju, kas cilvēkus spiež vienalga kā, bet izdzīvot, ir liekulība. Tāpat nepieņemami ir konteineros izmest pārtiku ar beigušos derīguma termiņu, ja to par zemāku cenu var izvietot veikala plauktā. Pazemot citam citu nav māksla, māksla ir saprast un būt līdzcietīgiem.
