Mans puisis, ar kuru draudzējāmies divus gadus un gadu dzīvojām kopā, viendien man pateica: “Tu man gultā neesi vajadzīga.”
Biju šokā. Raudāju, plosījos, plēsu traukus jautāju, kas tieši viņu neapmierina, bet viņš piecēlās un aizgāja. Un atslēdza mobilo tālruni. Mani pārņēma visļaunākās nojautas. Draugs no rīta pārnāca mājās priecīgs un, kā nojautu, uzdzīvojis uz nebēdu, jo tūlīt likās gulēt. Bija taču sestdiena. Arī es nebiju naktī ne acu aizvērusi. Nervozēju. Apzvanīju slimnīcu, policiju, skaidroju, vai mans mīļais nav tur, bažījos, vai viņš dzīvs. Bet šis – sveiks un vesels, un bez manis laimīgs, kā izrādās! Un pat ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu.
Tādā atmosfērā nodzīvojām kopā vēl mēnesi. Uz maniem jautājumiem par to, vai viņam uzradusies cita, vai viņš mani vairs nemīl un par ko nemīl, draugs atteicās atbildēt. Es pati esot pie visa vainīga. Mums vienkārši neesot vairs saskaņas. Arī draugi to redzot un jūtot, tāpēc kopā kaut kur iet mēs vairs nevarot. Tā nu viņš gāja un nāca viens pats. Es paraudāju un nolēmu aiziet pavisam prom no mīļotā.
Sākumā cerēju, ka viņš nāks man pakaļ, ka sauks. Nekā. Klusums. Vēl mēģināju pati zvanīt, runāties, līdz sapratu, ka mans draugs ir kardināli mainījies. It kā viņš būtu kļuvis par citu cilvēku.
Nedod mieru doma: kas gan manī ir sliktāks vai citāds, salīdzinot ar citām meitenēm? Kāpēc es neesmu seksīga? Ko gan citas pieprot tādu, ko es nemāku? Un ko vispār nozīmē būt seksīgai? Esmu moderna, jauna. Draugi saka, ka esmu arī skaista. Praktizēties, mainot partnerus, man riebtos. Bez mīlestības tomēr nevar.
Mēģināju skatīties erotiskās filmas, bet tās man tikai uzdzen skumjas pēc mīļotā puiša. Nezinu, ko darīt.
