Kā saka, arī krīzes laikā mums ir ļauta sapulču brīvība. Tas ir darīts ar gudru ziņu. Vajag taču tautiešiem kaut kur izlādēties! Skatos un priecājos, kā kundzītes pin intrigas un nolaiž tvaiku savā biedrībā. Kaut kur taču ir jāliek tā spriedze, kas mūsos krājas bezdarba un garlaicības apstākļos. Sen zināms, ka latvietim saldais ēdiens ir otrs latvietis. Un, kur kopā pulcējas trīs latvieši, tie savā starpā dala un pārdala amatus, nesmādējot nekādus līdzekļus un netaupot spēkus. Te nu mēs līdzināmies zvēriem no latviešu tautas pasakām. Reizēm mēs dzīvojam kā lielu koku mežā!
Lāčuks – tā līdz šim mīļi biedrības dāmas bija dēvējušas savu priekšsēdi. Līdz ar viņa ievēlēšanu uzplauka brīvprātīgā organizācija – notika ekskursijas, balles, sacensības. Ak, biedrībā sastāvēt kļuva par tādu kā prestižu. Lāčuks bija varen rosīgs. Viņš sacepa projektus investīciju piesaistei, izkārtoja papildu štata vieta biedrībā uz pusslodzi. Šo vietu ieņēma Lapsiņa – tā viņu mīļi dēvēja kolēģis. Viss gāja kā pa sviestu.
Bet… vai tad ilgi tā varēja būt? Pamazām un sākumā aizmuguriski biedrības dāmas sāka Lāčukam uz galvas pilināt karstu darvu. Ķepainis esot neveikls. Ne viņš to pats darījis, ne šito. Visu Lapsiņa viņa vietā! Un Vāverīte tam esot aculieciniece! Tika sētas aizdomas, ka Lāčuks piesavinājies biedrības naudu un gribējis arī Lapsiņu pavest netiklībā. Šī, godīgu ļaužu būdama, to nav varējusi izciest. Sacēlusi trauksmi, sasaukusi domubiedrus – Vāverīti, Lapsenīti, Žagatiņu, Odzīti. Taču ieradās arī Lāčuka atbalstītāji – Vilciņš, Krauklītis, Odiņš.
Tas Lapsiņai nepatika. Viņa saka kliegt: “Deg, deg…” Viņa izsauca glābējus. Lapsiņai esot iestājies pārdegšanas sindroms. Un pie tā vainojams Lāčuks. Šī viņu sūdzēšot tiesā… Ko nu? Lāčuks padomāja. Nospļāvās, lai jau Lapsiņa turpmāk vada biedrību, ja jau viņa to tik ļoti vēlas, un aizgāja projām svilpodams. Vai tad jāmāca lāci kokā kāpt? Vai gan jādusmojas uz bitēm, kas medu nenes? Gan viņš nodibinās jaunu biedrību.
