Vēl šodien atceros to 1990.gada jauko un saulaino 4.maija dienu, kad ar saviļņojumu gaidījām, kā beigsies Augstākās Padomes deputātu balsojums par Latvijas Neatkarības deklarāciju.
Toreiz dzīvoju Stāmerienā un pa vidu dārza darbiem…
Toreiz dzīvoju Stāmerienā un pa vidu dārza darbiem bijām piekalti ārā iznestajam radioaparātam, lai dzirdētu visu, kas todien notiek valdības ēkā. Bez pārspīlējuma: to nevar aizmirst! Lai tā varētu teikt, tas ir jāpārdzīvo pašam. To dienu stāsts atgādina Andreja Pumpura eposu “Lāčplēsis” – vēsturiskās 13.gadsimta latviešu cīņas pret vācu iebrucējiem paralēlēs todien mijās ar Latvijas tautas centieniem pārraut padomijas važas. Lāčplēsis cīnījās pret Melno Bruņinieku, Tautas fronte – pret Interfronti. Kurš kuru?!
Tobrīd patiešām izšķīrās būt vai nebūt neatkarīgai Latvijai, būt vai nebūt saimniekiem savā zemē! Tas bija liels protests Maskavas diktātam. Gandarīja tas, ka arī no Gulbenes rajona ievēlētie AP deputāti bija par brīvu Latviju.
Kāpēc šajos 23 gados viss prieks ir apdzisis pat tiktāl, ka 4.maiju uzskatām vienkārši par brīvu dienu? Un kur palikuši svētki? Arī portāla forumā lasītāji jautā: “Kāpēc neviena kultūras iestāde Gulbenē nesvin šos svētkus?” Vai tie atzīmējami tikai ar pavasara tirgu? Nav ne deju, ne dziesmu, ne kopā būšanas. Vismaz šajā dienā pēc ziemas miega varēja svinīgi “atmodināt” pilsētas strūklaku. Žēl, ka pat tur, kur nebūt nav vajadzīga milzu piepūle, mēs nespējam sev radīt svētkus. Pat tik skaistā dienā, kāds ir 4.maijs! Vienmēr būs rūcēji un neapmierinātie, ka, lūk, šajā valstī viss ir slikti. Tad jājautā: esi vai neesi savas valsts patriots? Tolaik bijām gatavi staigāt kaut vai pastalās, bet brīvā Latvijā, bet tagad, vai nu aujam kājas pasaules ceļiem, vai arī izliekamies par beigtiem un gaidām, kad mums visu pienesīs klāt. Vai tikai tā?
