Ik pa brīdim laikrakstu slejās, televīzijā un internetā parādās fakti par cilvēka nežēlību pret dzīvniekiem – izklaidējas, sunim mutē metot dzīvus kaķēnus…, vīrietis nežēlīgi saspārda mazu kucēnu…, ar pneimatiskajiem ieročiem sašauj kaķus…, kamīnā dedzina dzīvus baložus…, pļavā ar gaiseni šauj uz zirgu…, mežā pie koka piesiets suns mirst bada nāvē… un tā tālāk un tā joprojām. Vai pāridarītājiem ir ienācis prātā, ka dzīvniekam arī sāp?
Kur robeža ir cilvēku cietsirdībai? Vispirms apmierinām savu iegribu pēc kaķīša, sunīša vai kāda cita dzīvnieciņa. Un tad vienā jaukā dienā tas ir lieka nasta. Daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās pēc palīdzības ņaud no “jūrskolas” izglābušies kaķēni. Uz svešu pilsētu aizvesti un palaisti klaiņot kucēni un suņi, kas labākajā gadījumā ubago pie pārtikas veikalu un ēstuvju durvīm, nevis, cilvēku aizmirsti, mirst bada nāvē. Uz ielām un ceļiem zem automašīnu riepām mirst kaķi un suņi, eži un zaķi. Jo, lūk, mums nav laika piebremzēt. Augstākā mēra cinisms. Šīs negācijas neiet mazumā, zinot, ka par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem draud kriminālatbildība.
Kur rodas šī nežēlība un visatļautība? Ģimenē, kur nezina, ko nozīmē mīlēt dzīvnieku, jo nav ne suņa, ne kaķa, ne citas dzīvas radības? Skolā, kur, bara instinkta vadīti, izstrādā ne tādas lietas vien? Vai tā jaunatne izklaidējas, realizējot dzīvē, televīzijā vai video redzētus nežēlības pilnus kadrus, datorā virtuāli izspēlētās šaušanas un sišanas scēnas? Nožēlojami. Un tad vēl saka, ka cilvēks ir dabas kronis. Atļaujiet apšaubīt.
