Mēs nemitīgi tiecamies un nebeidzam meklēt brīnumus, lai gan tos nemaz nevajag meklēt. Tie ir cilvēki mums blakām. Īpaši tie, no kuriem varam mācīties dzīves gudrību, jo viņi to krājuši, sevi nežēlojot, daudzu gadu desmitu garumā smagi un sīksti strādādami. Viņu gudrības formulas nav aprakstītas biezās grāmatās. Tās veidojušās, cilvēkiem dzīvojot cauri gadu desmitiem, kas nesuši sev līdzi karus un miera laikus, dažādu varu maiņas, prieku un arī bēdas.
Pagājušajā nedēļā, ciemojoties pie simtgadnieces, šai patiesībai guvu kārtējo apliecinājumu. Raudzījos simtgadniecē un sapratu, ka manā priekšā ir latviešu tautas vēsture – citu nesagrozīta, patiesa un īsta. Neviens labāk par šiem cilvēkiem nespēs atklāt mūsu mazās tautas sāpes un uzvaras garšu.
Mēģināju izprast, kur meklējams vecītes ilga mūža noslēpums, lai gan patiesībā nekāda noslēpuma nemaz nav. Recepte, izrādās, ir pavisam vienkārša – dzīvot kustībā, šo kustību neieslēdzot modernās sporta zālēs, bet svaigā gaisā rosoties dārzā, vai dodoties izbaudīt dabas skaistumu, kaut uz dažām stundām aizmirstot par datoriem un citām mūsdienu modernajām ierīcēm.
Šodien neatradīsim cilvēku, kurš būtu gatavs dienā noiet 20 kilometrus, kā savulaik to darījusi simtgadniece. Kur nu, pat kilometrs jau šķiet pasakaini liels attālums! Mūsu šodienas formula ir: dīvāns – automašīna – krēsls – automašīna – dīvāns. Aizbildinoties sakām, ka jātaupa laiks. Bet varbūt nemaz nevajag taupīt šo laiku, bet ļauties nesteidzīgi izdzīvot katru dienu, stundu, minūti un sekundi.
