Vai apnicis dzīvot? Galvā man ienāk doma, kad kārtējo reizi redzu, kā pie luksofora sarkanās gaismas veca sieviņa, atspiežoties uz spieķīša, jo kājas vairs īpaši neklausa, šķērso ielu. Šķiet, viņu tas itin nemaz nesatrauc, ka šoferis knapi uzspēj uzspiest pa bremzēm. Kur tik neatliekamas darīšanas, ja tā jāsteidzas, nedomājot par savu drošību?
Blakus stāvošie gājēji, kas šķērso ielu pēc noteikumiem, klusi nosaka to pašu, ko es nodomāju. Problēma veca, bet visu laiku aktuāla – ir ne tikai agresīvi braucēji, bet arī agresīvi gājēji. Un šoreiz es gribu parunāt tieši par gājējiem.
Šādas ainas tiek manītas palaikam. Neprasme vai negribēšana piedalīties ceļu satiksmē? Laikam jau negribēšana, jo, kā gribam, tā darām. Ir jāsaprot elementāra lieta – gājēju un autovadītāju cieņa vienam pret otru. Tā, redzot šādas ainas, izpaliek.
Bieži vien nākas noskatīties, ka bērni pie sarkanās gaismas stāv un gaida zaļo, bet pieaugušie turpat blakus jož pāri ielai vai arī iegrimuši telefonsarunā nemaz nepaceļ acis uz luksofora pusi.
Bija gadījums, kad gaidot zaļo gaismu, ātrā solī tante gados ķer otru gājēju aiz piedurknes un, skaļi nobļaujoties, ko te gaidīt, rauj sev viņu līdzi pāri ielai, un tas viņai šķiet tīrais sīkums, ka turpat netālu brauc mašīnas. Un, kad notiek nelaime, protam vainot citus, tikai ne sevi. Bet jāsāk jau būtu pašam ar sevi, un tas laikam cilvēkam ir grūtākais – pamanīt un mācīties no savām kļūdām, paanalizēt savu rīcību…
