Emulators – tulkojumā no angļu valodas ir datora programma, kas dod iespēju veikt emulāciju jeb spēj pielāgoties citam, atdarināt, aizstāt citu. To izlasīju svešvārdu vārdnīcā, domājot par skandalozo Edgara Gulbja personību un atceroties populāro televīzijas seriālu ar galveno varoni – Emulatoru (cilvēku, kas spēja iejusties ikvienā profesijā, personībā un maksimāli ticami atdarināt to).
Valsts policija Gulbim piedēvējusi citu līdzinieku – Ostapu Benderu. Tad jau varbūt drīzāk viņu jāsalīdzina ar krietno kareivi Šveiku? Kurš no šiem visiem tēliem man patīk vairāk? Laikam tomēr Gulbis, jo skan latviski un galu galā viņš jau ir kļuvis par mūslaiku nacionālo varoni. Jā, par varoni gan, jo kāda ir sabiedrība, tādi ir tās varoņi. Ja ticēt Valsts policijas līdz šim publiskotajām Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta atstādinātā virsnieka Gulbja biogrāfijas peripetijām, tad šis cilvēks gadiem ilgi ir veiksmīgi muļķojis savu priekšniecību, gan klāstīdams par nekad nepiedzīvotajām Afganistānas kara gaitām Padomju Armijas sastāvā, gan melodams par kontūziju, gan par spīdzināšanu, gan simulēdams veselības problēmas, gan noliegdams patiesos faktus par līdzdalību amatpersonas automašīnas spridzināšanā.
Rodas sajūta, ka Gulbis ir ģeniāls Emulators, jo pats tic saviem izdomātajiem stāstiem, pats ir tik cieši saaudzis ar “lomu”, ka ir zudusi robeža starp realitāti un fantāziju. Un kas viņam par to jānodara? Jāsapūdē cietumā, tur ietuninot uz mūžu? Jāpazemo morāli, jāapsaukā? Tiesībsargs Romāns Apsītis televīzijas raidījumā “100.pants” lika saprast, ka no cilvēktiesību viedokļa nav nozīmes Gulbja personībai, jo civilizētā sabiedrībā pret visiem ir jāizturas humāni. Tātad beigsim plucināt Gulbi!
Skaidrs, ka Gulbīt’s no mūsu pašu ūdeņiem vien spārnos ir pacēlies un kā akmens tajos (no tilta) atpakaļ iekrittis (jeb ielēcis). Tad nu jāsecina, ka tie “ūdeņi” ir visai duļķaini. Patiešām ir sajūta, ka vajadzības gadījumā par ikvienu var noskaidrot jebko. Un tad izrādīsies, katrs kaut ko tēlo, bet patiesībā ir tikai tāds “gulbītis” ar apgrieztiem spārniem. A lidot ta gribas. Tālab nākas kaut ko safunktierēt. Un tad nu varbūt iznāk tā, ka Gulbja šmuce nemz tik liela nav, salīdzinot ar tām afērām, kas ir mums visapkārt un arī pašā degungalā.
Kas es esmu? Būtu vērts šo identitātes jautājumu sev uzdot biežāk un katram. Patiesība var izrādīties graujoša. Bet, kā saka, labāk… “pasmejies par sevi pats, citādi par tevi pasmiesies vēl divtik kāds”.
