Es neticu astrologiem. Maldīgi teikt, ka aizejošais ir ruk-ruk gads. Vai tad Latvijas ekonomikai aste ir kā labi barotam sivēnam – gredzenā?
A kāpēc tad valdība liek mums dzīvot taupības režīmā? Ja Cūkai būtu ragi, tā visus izbadītu. Tas nu ir skaidrs! Taču, lai kā Cūka ragus gribētu, tai neviens tos nedod. Tāpēc arī tā visa cūcība aplauzās, kad “Jaunais laiks” nodvesa: “Gulbīti, Gulbīti, kustini kājas!” Un viņš to spēja, kaut bija apgredzenots ar rokudzelžiem! Kā viņam izdevās no važām atsvabināties, ar vai bez ekstazī, tas joprojām ir Daugavas miglā tīts. Kā saka – cūcene jeb cūkas laime.
Skaidrā jau nebija Gulbis, jo jaunajiem jau reibs no svaiga gaisa vien, no tā, ka negribas savu jaunību cietumā aprakt. No tā laika tautā iegājies teicienu “lec kā zaķis” un “labāk zīle kokā nekā gredzens rokā” pārfrāzējums “lec kā Gulbis” un “labāks Gulbīt’s Daugavā nekā Kalvīt’s valdībā”.
Kas teicis, ka Gulbji nešķauda? Atlika šamajam no Daugavas izvilktam nošķaudīties tā, ka visa Latvija dzird, un tauta sapulcējās galvaspilsētā, un valdība sāka lidot kā tauriņš pa puķēm, un Kalvītis sāka dziedāt savu gulbja dziesmiņu. Valdībai sagribējās sekot Gulbja piemēram – stāvus lēkt Daugavā. Jo, kad Daugava pāri galvai, tad neviens vairs nemeklē vainīgos, tad saka ardievas.
Lai nu kā, taču pēc pārciesās viļņošanās pagaidām visi ir sausā tikuši sveikā. Vārdu sakot visi pagaidām ir izbēguši no pelnītā vai nepelnītā soda, jo aizejošais gads bijis maigs un mīksts kā dūnu spilvens.
Rau, Gulbim jau vairāk spalvu nekā zvirbuļam. Drīz vien gan atklājās nesmukums. Ko līdz Gulbjam balti spārni, ka melnam kājas. Bet labs tas darbiņš, kas padarīts. Izlietu ūdeni atpakaļ vairs nesasmelsi.
Tauta slāptin slāpa pēc goda vīra jeb vācisku tulkojot – Godmaņa. Tā nu šis ticis pie valsts stūres, lai pierādītu, ka divreiz var vienā un tajā pašā upē kuģot. Kāpēc gan ne, ja ūdens jau viens un tas pats? Turklāt tas valdības kuģis, kā rādās, nav grimstošs, jo vecās žurkas negrasās to pamest. O, nāk Žurkas gads. Kas nu tagad būs?!
