Uzminiet nu, kuras pašvaldības priekšgalā ir ārlietu ministrs. Viņam ir deviņi amati un desmitais nebūt nav bads. Uz savu pašvaldību viņš šad tad atbrauc, šad tad ir projām kaimiņu rajonos vai aiz valsts robežām.
Tāpēc nav brīnums, ka viņš nezina, kas mājās notiek. Attopas, ka nav šā un nav tā. Katrs zina, ka par ziemu jādomā vasarā. Bet šajā pašvaldībā par ziemu sākuši domāt tad, kad jau rudens klauvē pie loga. Protams, tas viss sit pa iedzīvotāju kabatu. “Ai, ai, ai!” saka ārlietu ministrs par savu pašvaldību un lielās, cik tikai var. Mums, lūk, esot tas un esot šitas. Bet tā lepnība jau atkal sit pa mūsu pašu, vienkāršo ļautiņu, kabatu. Pilnīgi zobi klab, bet labāk salt, nekā dzīvot pāri līdzekļiem.
Iznāk tā, ka šis ārlietu ministrs neko nezina. Iedzīvotāji zina visu.
